Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Aizkraukles iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektore Ingūna Gailīte policijā strādā trešo gadu. Viņa ir viena no apbalvotajiem policistiem, kuri vakar svinīgā pasākumā saņēma Valsts policijas Pateicību. “Daudzi man jautā: tu nebaidies? Protams, nereti, dodoties izsaukumā, nezinu, kas mani tur sagaida, bet bailes ir jāpārvar un jāstrādā,” teic Ingūna.
Sapņi īstenojas, kaut ne uzreiz
Mācoties vidusskolā, Ingūna apsvērusi divas iespējas — studēt Sporta vai Policijas akadēmijā. Tā kā veiksmīgi izdevās iestāties Sporta akadēmijā, palika studēt tur un par policista karjeru vairs nedomāja. “Kad studiju laikā vajadzēja praktizēties un pirmo reizi stāvēju klasē skolēnu priekšā, sapratu — nē, šis darbs galīgi nav piemērots man,” stāsta Ingūna.
Tomēr dzīvē notika tā, ka vidusskolas laiku sapņotais sapnis par darbu policijā pēc vairākiem gadiem īstenojās. Izmēģinājusi sevi kā fitnesa treneri, pastrādājusi pāris gadu ārzemēs, Ingūna atgriezās Latvijā. “Pirmais, ko izdarīju, atgriežoties Latvijā, interesējos, vai policijā ir brīvas darba vietas. Laikam jau dzīvē tā notiek, ka, ja kaut ko ļoti vēlies, pēc kāda laika tas īstenojas, kaut arī ne uzreiz.”
Jābūt psiholoģei
Par policista darba specifiku domājot, Ingūna teic, ka svarīgākais viņas darbā ir uzklausīt, rast kopīgu valodu ar cilvēkiem. “Ikdienā nākas “tēlot” psiholoģi. Man nav psihologa izglītības, taču tas, vai man veiksmīgi izdodas atrisināt konfliktu un nesaskaņas, atkarīgs no manas spējas pārliecināt un sarunāties. Lielākoties agresori ir vīrieši, nereti ģimenes strīdos un sadzīviskos konfliktos iesaistītie ir alkohola reibumā, tāpēc šis ir arī bīstams darbs, īpaši sievietei. Ierodoties izsaukuma vietā, cilvēki parasti ir “iekarsuši”, agresīvi, un tādus grūti savaldīt, bet man jāsaglabā miers. Es nevaru stāties pretī kā fiziski līdzvērtīga spēcīgam vīrietim, tomēr es varu viņu nomierināt sarunājoties. Šajos trijos gados esmu pārliecinājusies, ka daļa strīdu un nesaskaņu rodas tikai tāpēc, ka mēs cits ar citu neprotam sarunāties. Iespējams, esam pieraduši, ka dažādās situācijās vieglāk pagriezt otram muguru, nevis risināt nesaskaņas,” domā Ingūna.
Darbs 24 stundas diennaktī
Ingūna Gailīte domā, ka cilvēkiem ļoti svarīgs ir pirmais iespaids par policistu. Ja kādreiz cilvēks ir vērsies policijā, bet tur vai nu nav saņēmis gaidīto palīdzību, vai vīlies tajā, tad stereotips viņam seko visu mūžu. “Svarīgi ir lauzt šo stereotipu un pierādīt, ka policists ir līdzās, lai cilvēkam palīdzētu, reizēm tas ir ļoti grūti. Man lielākais gandarījums ir, ja pēc sarunām ar mani cilvēkam rodas pozitīvs priekšstats par policiju un mūsu darbu kopumā. Gandarījumu rada arī apziņa, ka esmu spējusi palīdzēt cilvēkam. Šis noteikti nav darbs no astoņiem līdz pieciem, policists strādā 24 stundas diennaktī. Ir bijuši gadījumi, kad man zvana naktī, brīvdienās un pēc darba laika, vienmēr atbildu un cenšos palīdzēt.
Priecājos, ja kādas dienas aizrit mierīgi, bez izsaukumiem, tas nozīmē, ka ģimenēs viss ir kārtībā, visi ir apmierināti ar dzīvi,” teic Ingūna.
Jāierauga labais
“Neprotu dzīvot un strādāt virspusēji. Ja kaut ko daru, tad pamatīgi un no sirds. Ir forši, ja paldies pasaka arī ikdienā. Manuprāt, šie mazie paldies par ikdienas darbu ir svarīgi ikvienas profesijas pārstāvim, jo tas ir dzinulis turpmākam darbam, ir patīkami padarīt darbu, saņemt novērtējumu — tev ir lieliski izdevies, tā turpini. Tas ir uzmundrinājums un motivācija jebkuram darbiniekam, ne tikai policistam. Ikdienā nereti saņemam aizrādījumus un pārmetumus, ja kaut kas nav izdevies vai izdarīts sliktāk, nekā vajadzētu, tāpēc vēl svarīgāk ir ieraudzīt labo,” domā Ingūna.
Ingūna atklāj, ka arī tuvākajā nākotnē noteikti turpinās strādāt šajā jomā: “Pagaidām neredzu šķēršļus, kāpēc man būtu jāmaina profesija, mums ir laba sadarbība ar tiešo priekšnieku, domāju, ka arī kolektīvs ir draudzīgs un spējam rast kopīgu valodu.” ◆
