Ar Lidiju vispirms iepazinos pa tālruni. Viņa interesējās, kā var piezvanīt sievietei, kura bija pastāstījusi dzīvesstāstu un nu nokļuvusi vientulības žņaugos. “Es gribu ar viņu parunāt, varbūt varu ko līdzēt,” teica zvanītāja no Pļaviņām. Vārds pa vārdam, un nolēmām tikties klātienē. Vēlāk kāda paziņa, viņu raksturodama, teica: “Tā ir tante ar aknām! Bet ļoti gudra.” Man gan teikto gribas palabot: nevis tante, bet kundze.
Lidija Dzenīte Pļaviņās ir nesena ienācēja. “Esmu no Rīgas! Mācu pļaviņiešus dzīvot!” tā pirmajā sarunā pa tālruni teica Lidijas kundze. Toreiz viņa arī pastāstīja, ka ikdienā viņas ceļabiedri ir divi kruķi, taču tas nenozīmē, ka viņa dienas vada četrās sienās. Par to pārliecinājos, mēģinot viņu sazvanīt, — te viņa uz veikalu aizgājusi, te pie draudzenes bijusi, te uz pastu ceļš mērojams.
Mānīgais gada skaitlis
Kad ciemojos pie Lidijas, ārā bija drūms laiks un lija. Ieejot viņas miteklī, pārņēma tāds gaišums, ka netiku gudra, no kā tas bija — no sienām vai no saimnieces starojuma. Un kārtējo reizi viņa sagrāva manus priekšstatus par vecumu. Lidijas kundzei pēc pases datiem ir 86 gadi, taču pēc dzīves uztveres un dzīvesveida — vismaz uz pusi mazāk. “Zināt, kāpēc man uz galda ir reklāmas bukletiņš par Munameģi? Es tur šogad septembrī uzkāpu. Pirms pieciem gadiem biju Mākoņkalnā, bet tīri vai kauns atzīties — neesmu bijusi Gaiziņā. Tas nu ir mans nākamais iekarojamais augstums,” Lidija atklāj savus nākotnes plānus. Kā ceļabiedri visos gājienos viņai līdzi ir kruķi. Būtu nepieciešama gūžas operācija, bet sirds veselības dēļ to nevar veikt. Tā arī jāpielāgojas tam, ko Dieviņš uzlicis. Labi, ka naktīs var mierīgi gulēt, tad vismaz nekas nesāp. Lidijas nākotnes plānos ir arī sagaidīt mazmazdēla nākšanu pasaulē. “Tad nu šīszemes galvenie darbi būtu padarīti,” smej mana sarunbiedre.
Kad jautāju, kā Lidijas kundze nosauktu filmu par savu dzīvi, viņa ilgi domā, līdz saka: “Sarežģītais dzīvesstāsts.” Pēc sarunas ar viņu man šķiet, ka tas bijis ne tikai sarežģīts, bet arī ļoti aizraujošs un interesants.
Latvietis latvieti karotē noslīcinās
— Kā jūs nokļuvāt Pļaviņās?
— Šeit atgriezos tāpēc, ka esmu tuvumā savai jaunības zemei — Odzienai. Vietalvas kapos apglabāts arī mans vīrs. Šajā pusē esmu piedzīvojusi kara šausmas. Taču saknes man ir Latgalē. Un es ar to lepojos. Zināt, kādi ir latgalieši? Lepni un stipri! Par savējiem stāvēs un kritīs, nevis kā latvieši. Viņi jau savējos pat karotē noslīcinās. Kad Rīgā slimnīcā strādāju par saimniecības māsu, slimniekiem no Latgales vienmēr izvēlējos visbaltāko gultasveļu. Kolēģes man to aizrādīja, bet es viņām teicu: “Jūs man varat aizrādīt, cik tīk, es vienalga tā darīšu.”
— Teicāt, ka mācāt pļaviņiešus dzīvot. Kā tas izpaužas?
— Tas gan vairāk attiecas uz jaunatni. Stāv, piemēram, autobusu pieturā pulciņš jauniešu un smēķē. Es viņiem aizrādu un saku, ka Rīgā gan tā nedara. Tad parasti ir liela izrunāšanās, ka šeit ir citi likumi, bet, kad ierosinu izsaukt policiju, jaunieši norimstas. Reiz gan viens jaunietis nometās ceļos, lūdza piedošanu un solīja vairs nekad nesmēķēt. Būtu interesanti viņu satikt. Īpaši nepatīk, ja smēķē meitenes. Reiz kādai divpadsmitgadīgai skuķei, kura kūpināja kā skurstenis, teicu: “Tu tagad esi skaista un arī 20 gados tāda gribēsi būt, taču nebūsi, jo smēķē!” Sabozās uz mani meitēns.
— Jūsu kategorisms un pareizība reizēm neuzceļ barjeru starp daļu cilvēku?
— Droši vien, man reizēm tiek pārmests, ka visus gribu pamācīt, bet esmu tāda, kāda esmu. Zinu, ka man ir asa mēle, bet es nerunāju aiz muguras un visu saku tieši acīs. Kaut gan neesmu jau nekāda ideāliste un vienmēr atceros tēva dotos trīs padomus: no rīta nedzert šņabi, pusdienlaikā ēst zupu un pasauli jau neizmācīsi.
Vēlētos atgriezties jaunībā
— Vai dzīvē daudzi krituši ceļos, lūdzot jūsu roku?
— Vismaz pieci. Taču sirdij jau nevar pavēlēt. Es mīlēju savu vīru. Viņš gan savulaik daudz pāri darīja, tāpēc izšķīros un devos uz Rīgu. Vēlāk vīrs atgriezās pie manis. Toreiz viņam teicu: vari jau nākt, bet esmu tā pati, neesmu mainījusies, varbūt vien kļuvusi nešpetnāka. Piedot jau var, bet ar atmiņu ir trakāk. Nu jau deviņi gadi, kā viņš staigā aizsaules dārzos. Taču manā dzīvē ir bijusi arī baltā mīlestība. Tāda skaidra un tīra. Bez skūpstiem un gultas priekiem. Patiesībā tā visu mūžu dzīvojusi manī. Man bija 19, kad viņam, neko nepaskaidrojot, pagriezu muguru. Tā gribēja viņa radi, jo uzskatīja, ka esmu nepiemērota, pareizāk sakot, nabadzīga. Esmu pateicīga Dievam, ka viņš toreiz neizdarīja pašnāvību. Vēlāk viņu satiku, izrunājāmies, tad jau mums abiem bija ģimene. Tagad par viņu nezinu nekā.
— Kādā savas dzīves laikaposmā vēlētos atgriezties?
— Savos deviņpadsmit. Man ļoti patika balles. Tajās vienmēr pati izvēlējos visskaistāko puisi. Bet tad bija otra nelaime — netiku no viņiem vaļā. Ar kuru katru vis negāju dejot. Un vēl — ar šodienas prātu nebūtu pametusi to puisi.
— Ticat augstākstāvošiem spēkiem, pārdabiskām parādībām?
— Jā, noteikti tādi ir. Un arī eņģeļi ir. Ir jau daudzas dīvainības, kuras ar cilvēka prātu nevar izskaidrot.
Esmu neprātīga pēc dabas. Reiz, tas bija 14. februārī, Valentīndienā, ar draudzenēm stāvu autobusu pieturā, un mani pēkšņi piesaista kāds vīrietis. Vārda tiešā nozīmē no viņa nevaru novērst acis. Draudzenēm saku: “Es viņu tūliņ noskūpstīšu.” Mani burtiski vadīja kāds spēks. Un to arī izdarīju. Protams, kungs bija pārsteigts. Vēlāk, kad viņu nejauši satiku un atgādināju savu Valentīndienas neprātu, pajautāju, kā viņu sauc. Vīrietim bija manas jaunības dienu mīlestības vārds.
Kā septītajās debesīs
— Kā īsināt laiku — lasāt grāmatas, skatāties seriālus?
— Izvēlos grāmatas un teātri. Televīzija lielākoties domāta tautas muļķošanai. Ko tad tajos seriālos rāda? Kaušanos, slepkavības, gultas skatus. No latviešu filmām iecienītākā ir “Limuzīns Jāņu nakts krāsā.” Patīk Uldis Dumpis, Ēvalds Valters, Kārlis Sebris, Lilita Bērziņa. Atšķirībā no daudziem nejūsmoju par Hariju Liepiņu un Viju Artmani. Varbūt tāpēc, ka zināju vairāk, nekā vajag, par viņu privāto dzīvi. Kad dzīvoju Rīgā, bieži gāju uz Rakstnieku savienības pasākumiem, kuros piedalījās aktieri, rakstnieki, dzejnieki. Daudzi no viņiem man bija labi paziņas. Ar Kārli Sebri vairākkārt sazvanījos.
— Vai tagad Pļaviņās nešķiet garlaicīga dzīve, jo te nav rakstnieku un aktieru?
— Tā vis nav. Piezvanīju Dainim Īvānam, kurš netālu dzīvo, aizsūtīju vēstuli un tagad gaidu viņu ciemos. Varbūt vēl izdomās par mani grāmatu uzrakstīt (smejas — aut.). Nesen pie manis ciemojās ļoti interesants cilvēks — žurnālists Jānis Arvīds Plaudis, kurš nodarbojas ar jogu un paredz likteni. Es par viņu izlasīju “Dienā” un uzrakstīju viņam vēstuli, jo mani ieintriģēja šī cilvēka pasaules uztvere un dzīvesstils. Tiekoties ar šādiem cilvēkiem, jūtos kā septītajās debesīs. Man ar viņu bija ļoti interesanti sarunāties.
— Vai jūs savā mūžā esat uzrakstījusi daudz vēstuļu?
— Ļoti daudz. Nesen saskaitīju — man no agrākiem laikiem sakrājušās 252 vēstules, tātad arī tikpat atbilžu bijis. Savulaik daudz rakstīju arī uz ārzemēm — Vāciju, Šveici. Mūsdienās ir mobilie sakari, vēstules rakstu mazāk. Taču tagad pat — uz galda trīs vēstules, draugi noraizējušies par manu pazušanu, bet man vienkārši ir mainīts mobilā tālruņa numurs. Manā piezīmju blociņā ir 50 draugu adreses.
— Vēstules rakstījāt uz tālām zemēm, bet vai pati tālāk par Latviju esat bijusi?
— Jā. 15 reižu esmu lidojusi virs mākoņiem. Esmu pabijusi Naļčikā, Kaukāzā, izbraukusi Krievijā Zelta loku… Neaizmirstamus iespaidus atstāja Krimas apmeklējums, bijām kalnos pamestā pilsētā, jo tur pēkšņi bija pazudis ūdens. Šie ceļojumi gan bija pirms krietna laika, tagad tik tālu nebraucu.
No nekā uztaisīs arī skandālu
— Kā rūpējaties par sevi — lietojat dārgus krēmus, medikamentus?
— Nē. Priekšroku dodu visam dabiskajam. Piemēram, seju šad tad palutinu ar pašgatavotu krēmu: dzirnaviņās smalki samaļu šķeltos zirņus, sajaucu ar ēdamkaroti miltu un ēdamkaroti piena sūkalu. Veselībai izmantoju ābolu miziņu uzlējumu. Tas ļoti palīdz poliartrīta ārstēšanai. Arī vingroju. Ēdu maz, pārsvarā dārzeņus un augļus. Kartupeļus ne biežāk kā divas reizes nedēļā.
— Vai par jums var teikt, ka no nekā uztaisītu cepuri, salātus un skandālu?
— Jā, šis teiciens varētu būt par mani.
— Daudzi cilvēki jūsu gados sūdzas par vientulību. Kāda ir jūsu recepte pret to?
— Katru vakaru pirms gulētiešanas pasaku paldies Dieviņam par nodzīvoto dienu. Man nav vientuļi. Rīgā dzīvo divas meitas, kuras kaut pa tālruni mani atceras. Manuprāt, trakāk par vientulību ir supervientulība. Zināt, kāda tā ir? Ir, ar ko runāt, bet nav, par ko.
***
Man šķiet, ja es Lidijai teiktu: “Ejam palēkāt pa peļķēm!”, viņa teiktu: “Nekādu problēmu, paņemšu tik savus kruķus!” Viņa pieradusi dzīvot, kā pašai tīk, nevis pēc vispārpieņemtiem standartiem, kā būtu pareizi. Un vēl — viņa vienmēr ir iemīlējusies. ◆
