Liāna Rēzija Megne
(11 gadi)
Pasaka par Rīgas
torni un lakstīgalu
Senos laikos, kad Rīgu būvēja, tajā nebija neviena torņa. Rīdzinieki nolēmuši, ka vajadzētu uzbūvēt kādu celtni ar augstu torni. Sacīts, darīts. Tā nu būvējuši, būvējuši, līdz uzbūvējuši varen lielu. Bet tad sākuši spriest, ka tas tornis nekā labi neizskatās. Domājuši, domājuši, līdz izdomājuši, torņa galā vajagot uzsēdināt kādu putnu, lai tas tur dziedot un iepriecinot gan pašus, gan iebraucējus. Beigās izdomājuši, ka vispiemērotākā būšot lakstīgala, jo tai skaistākā dziesma. Tā nu lakstīgala torņa smailē sēdējusi un skaisti dziedājusi, līdz beidzot sākusi žēloties, ka viņai vēji pūšot no visām debess pusēm. Esot apsaldējusies un gluži pazaudējusi balsi. Tā nu lakstīgala no Rīgas torņa noņemta un aizlidojusi uz siltajām zemēm ārstēties. Bet torņa galā uzsēdināts gailis, kurš nu arī cītīgi dziedājis, rīdziniekus modinādams. Rīgas Doma baznīcas tornī gailis sēž vēl tagad. Bet lakstīgala katru rudeni dodas uz siltajām zemēm.
