“Izglītības psihologs neatrisina visas problēmas viens pats —
mēs strādājam, lai veicinātu sadarbību starp bērnu, skolotāju un vecākiem. Tikai tad, ja cilvēks vēlas sadarboties, ir atvērts un gatavs uzticēt savu sāpi vai problēmu psihologam, varam cerēt, ka būs pozitīvs risinājums,” pārliecināta skolu psiholoģe Ina Ciematniece.
Daudz runājam par to, ka mūsdienās skolēniem ir arvien vairāk tiesību, bet pienākumu — arvien mazāk. Līdz ar to skolotājiem ikdienā nākas daudz enerģijas un laika tērēt ne tikai lai skolēniem iemācītu jauno vielu un atprasītu mājās uzdotos uzdevumus, bet arī cīnīties ar izglītojamo uzvedību stundās, uztraukties par savstarpējo saskarsmi ārpus stundām un būt atbildīgiem par to, kas ar skolēniem notiek dienas laikā.
Sarunā ar izglītības psiholoģi Inu Ciematnieci skaidrojām, kas būtu jāmaina un jāuzlabo, lai skolotāji, strādājot šādā režīmā, neizdegtu. Kas jāmaina, lai skolotāji nebaidītos būt savā darbavietā, esot droši, ka skolēni spēj atbildēt par savu uzvedību, bet vecāki iesaistītos savu atvašu problēmu risināšanā laikus.
Vajadzētu pilnai slodzei
Ina Ciematniece par psiholoģi strādā trijās izglītības iestādēs — Aizkraukles vakara (maiņu) vidusskolā, I. Gaiša Kokneses vidusskolā un Kokneses bērnudārzā “Gundega”. “Viena no svarīgākajām problēmām, ar ko būtu jāsāk, manuprāt, katrā izglītības iestādē psihologam būtu jāstrādā pilna slodze. Šobrīd mana darba nedēļa ir “saraustīta” trijās daļās, tāpēc ir grūti pamatīgi iedziļināties tajā, kas skolā notiek. Par manu darbu man maksā tik, cik maksā, tomēr, ja es esmu sākusi strādāt ar vienu cilvēku, man viņa problēmas ir jāatrisina līdz galam. Es nedrīkstu teikt — viss, pietiek, man ir pusslodze, un es strādāju pusslodzi! Tā nav. Manuprāt, pilnas slodzes psihologa nodrošināšana visās izglītības iestādēs, arī bērnudārzos, būtu ļoti liels ieguvums gan bērniem, gan skolotājiem, gan vecākiem. Tāpēc mēs arī esam atbalsta personāls — esam, lai palīdzētu,” skaidro Ina Ciematniece.
Jāgrib sadarboties
Skolu psihologs ir bezspēcīgs mainīt kaut ko visā izglītības sistēmā, tāpēc kopā jādarbojas komandai. Lai saņemtu psihologa konsultāciju, lai psihologs varētu strādāt ar bērnu, vajadzīga vecāku atļauja, bērnam ir jāgrib sadarboties: “Mana līdzšinējā pieredze liecina, ka laba sadarbība izveidojas ar tiem bērniem, kuriem ir atvērts un pozitīvi noskaņots klases audzinātājs. Viņš vecāku sapulcēs var uzrunāt vecākus, ja ir vajadzība, aicināt izmantot psihologa konsultācijas. Pat ja no malas liekas, ka tas būtu obligāti, psihologa konsultācijas var tikai ieteikt, uzspiest nedrīkstam neko. Šo vecāku noskaņojumu ļoti jūtu bērnos — viņi ir kā spogulis. Ja vecāki ir atvērti un vēlas palīdzēt savam bērnam, tad arī bērns cenšas un pozitīvs problēmas risinājums ir gandrīz vienmēr.”
Psiholoģe atklāj, ka jaunieši visbiežāk nodarbināti ar savstarpējo attiecību risināšanu. Sākumskolas klašu bērniem visbiežāk ir uzvedības problēmas, kas klasē izpaužas, traucējot gan klasesbiedriem, gan skolotājam darbu. Ja bērns neiekļaujas grupā un skolotājam ir grūti, viņam jāpielāgo cita, iespējams, individuāla programma, šodien ir dažādas iespējas.
Pietrūkst glāstu
Lai cik neticami izklausītos, sākumskolas vecuma bērni, aizejot uz skolu, nav paguvuši izspēlēties. Izglītības sistēmā paredzēts iet uz priekšu straujiem soļiem, arī bērnudārzā sagatavošanas grupās bērniem daudz kas jāapgūst un bieži rotaļām neatliek tik daudz laika, cik vajadzētu. “Saprotu, ka ir jāmācās burti un cipari, taču tikpat svarīgi ir bērnam šajā vecumā ļaut izspēlēties, īpaši lomu spēles, kas attīsta un ļauj izzināt pasauli. Lasīju kādu pētījumu, kurā teikts, ka puiši, kuri bērnībā nav pietiekami izspēlējuši “kariņu”, vēlāk, veidojot savu ģimeni, ir sliktāki tēvi saviem bērniem, viņiem biežāk novērojamas dažādas psiholoģiska rakstura problēmas. Ar sākumskolas bērniem ļoti daudz laika pavadām spēļu terapijā — spēlējamies. Zēni no 3. un 4. klases labprāt nodarbību laikā izbraukājas ar automašīnu modelīšiem, redzu, ar kādu sajūsmu viņi to dara. Šodienas steidzīgais laiks liek mums steigties, pat ātrāk pieaugt, taču tas nav labi. Bērniem mūsdienās ļoti pietrūkst arī ķermeniskā kontakta, glāstu. Tās ir mūsdienu modernizācijas un informācijas tehnoloģiju attīstības sekas — arvien vairāk komunicējam ar telefona un datora starpniecību,” atklāj psiholoģe.
Izaicinājums —
noturēt uzmanību
Mūsdienu pasaule ir mainījusies, nevaram atgriezt atpakaļ laiku, kāds bija mūsu bērnībā, kad vakaros līdz tumsai dauzījāmies ārā, vienalga, lietus, vējš vai sniegs. “To, kas bija pirms desmit, divdesmit gadiem, mēs neatgriezīsim, tāpēc jādomā, kā šajos apstākļos, kad bērniem ir tik daudz piedāvājumu un vilinājumu, piesaistīt viņa uzmanību vērtīgai un vajadzīgai nodarbei. Arī skolotājam šodien lielākais izaicinājums spēt noturēt un piesaistīt bērna uzmanību savam priekšmetam, ieinteresēt viņu. Vienas receptes tam nav, mēs tikai varam nepārtraukti attīstīties, mācīties, apgūt ko jaunu, paplašināt savu redzesloku un meklēt jaunas iespējas. Ja skolotājam rodas problēmas, viņam jāatceras, ka ar tām nav jācīnās vienam pašam, ir jālūdz palīdzība sociālajam pedagogam un psihologam. Kopā var lemt, kā rīkoties tālāk, bet svarīgs ir tieši šis solis, lai skolotājs atnāk, lai izstāsta, lai necīnās viens pats, bet bieži notiek tā,” stāsta Ina Ciematniece.
Lai palīdzētu skolotājiem darbā, Ina Ciematniece nosauc supervīzijas, kas ārzemēs ir laba prakse, taču to izmaksas ir dārgas, tāpēc Latvijas izglītības iestādēs tās nerīko. Supervizors ir sertificēts psihologs, kurš vada nodarbību skolotājiem, kuras laikā visi dalībnieki nonāk pie vislabākā risinājuma konkrētam gadījumam. Sarunas notiek anonīmi, lai atrisinātu konfliktus iespējami objektīvāk. ◆
