“Stāstiet bērniem,
kas neredzēja…”
(M. Stepēna)
Prieks par šādu vēstuļu konkursu, kurā ir iespēja izcelt tos, kuri ir mums blakus, dara brīnišķīgus darbus, stāda ziedus un kartupeļus, dzīvo dzīvi krāsaini, ceļ godā latviskas vērtības, mīl savu zemi no visas sirds.
Stāsts šoreiz būs par kundzi, ar kuru kopā jau mazu sāls pudiņu esam apēdušas. Tā ir kolorītā koknesiete Maija Stepēna. Maijas kundze šogad nosvinēja savu 75. dzimšanas dienu! (Zinu, ka vecumu dāmām izpaust nav labais stils, bet šis ir izņēmums!) Viņa ir īsta kurzemniece, bet jau 40 gadu ir koknesiete. Visīstākā koknesiete. Ar dzīves pieredzi, skaisti iekoptu māju, dārzu, brīnišķīgi trauslu un sirsnīgu mīlestību pret savējiem.
Man ļoti patīk, ja cilvēki dara! Un tas gara darbs, piekrītiet man, nemaz nav vieglāks par to, kas ar lāpstu top! Maijas kundze raksta dzeju, raksta teikas, raksta pasakas. Viņa bija tā, kura neatlaidīgi rosināja sapurināties, saņemties, nekaunēties no spējas rakstīt un pierādīt, ka arī koknesiešiem var būt sava dzejas grāmata. Kādēļ gan nē? Un šo darbietilpīgo projektu arī noveda līdz galam — tā tapa “Gaismas pieskāriens Koknesei”. Katrā lapā strāvo dažādu paaudžu rakstītāju mīlestība uz savu, mūsu Koknesi. Katrā punktiņā un komatiņā — arī tajos, kuri, iespējams, ielikti nepareizi…
Maijas kundze arī vada jaunizveidoto radošo cilvēku apvienību “Mazā Taka”. Lūk, biedrības mērķi.
1. Veicināt Kokneses novada radošo cilvēku literāro un citu māksliniecisko jaunradi.
2. Rīkot literāras tikšanās un sarīkojumus.
3. Popularizēt Kokneses novada kultūrvēsturiskā mantojuma nozīmīgumu mūsdienās.
4. Piedalīties kultūras nozares projektu konkursos.
5. Sadarboties ar citām Kokneses novada biedrībām kopīgu pasākumu organizēšanā.
Esmu lieciniece tam, ka šie atbildīgie un svarīgie mērķi tiešām top sasniegti! Tiek meklēti jaunie talanti, radoši iedvesmoti esošie, un, pats galvenais, tiek saglabāti to autoru darbi, kuri dzīvo, dzīvojuši Koknesē.
Koknesē izveidojusies brīnišķīga tradīcija — jau otro gadu ir skaistas Dzejas dienas, kurās es vienkārši baudu Maijas kundzes un pārējo domubiedru izaugsmi, spēju sevi atvērt citiem, pasniegt savus garadarbus, vienkārši — atļauties! Šajos brīžos esmu lepna par savējiem! 29. novembrī plānots pasākums, kurā skanēs koknesiešu, kuru vairs nav mūsu vidū — Anitas Svētiņas, Jāņa Bleses, Andreja Laucenieka —, dzeja. Tikai tā var atcerēties un neaizmirst tos, kuri rakstījuši Koknesē un Koknesei! Un arī par šo ieceri jāsaka paldies Maijas kundzei.
Autora saskarsme ar klausītājiem — tas tiešām ir atbildīgi! Vai jūs prastu noturēt 160 dažādu vecumu bērnu uzmanību trīs dienu garumā? Un pavisam labprātīgi! Iedomājos, kā jūs šobrīd mājat ar galvu par zīmi, ka tas nav viegli! Maijas kundze pieņēma šādu izaicinājumu, stāstot savas pasakas par Rūķīšiem Zilajā silā! Biju lieciniece — viss izdevās lieliski! Viss izdevās tādēļ, ka nāk no sirds, un pasakās valda labestība un mīlestība! Un to nekad nav par daudz!
Maijas kundzes dzeja ir jālasa katram pašam. Dzejā viņa atklājas vispatiesāk! Bet pāri visam — Kokneses mīlestība!
“Akmens meitene raud.
Mati kā ūdenskritums
Pāri pleciem līst,
Acīs sastindzis lūgums —
Ak, nezaudējiet, ak, paturiet,
Neļaujiet atmiņām vīst!
Saviem bērniem stāstiet,
Kādēļ akmens meitene raud…
Stāstiet bērniem,
kas neredzēja…”
Ar prieku gaidu katru tikšanos vai tālruņa zvanu no Maijas kundzes ar rosinošajiem vārdiem: “Ingrīdiņ, tas nu mums būtu izdarīts, bet tagad…”
Lūk, ideju, ieceru netrūkst, atliek tās visas vien realizēt! Koknese ir vieta dzejošanai! Lai tā te arī top! Lai top stiprāki un vienotāki arī tās lasītāji!
