Aizkraukles evaņģēliski luteriskajai draudzei aptuveni pirms gada pievienojās Milleru ģimene — Artis un Lāsma — ar bērniem Viktoriju (5), Karlīnu (3) un mazo Rodrigo (1,3).
Adventes laiks Milleru ģimenē saistās ar lielu mīlestības, siltuma un labestības devu — to viens no otra saņem vēl vairāk nekā ikdienā.
Trīs paaudzes kopā
Tiekamies Milleru ģimenes dzimtas mājās Ogrē, kur zem viena jumta mitinās trīs paaudzes — jaunā ģimene ar Arta vecākiem Skaidrīti un Ojāru. Artis stāsta, ka šī ir viņa mammas senču māja, viena no vecākajām mājām Ogrē, sākotnēji celta ap 1880. gadu, cietusi karā, pēc tam no jauna uzcelta 1938. gadā. “Mamma visu mūžu strādājusi par pasniedzēju Latvijas Universitātē, bet pagājušajā gadā nolēma doties pensijā, lai lielos studentus nomainītu ar mazajiem. Tēvs visu mūžu bijis sportists, nesen pabeidza pagalmā būvēt lapeni un mierā nesēž ne mirkli. Mani vecāki ikdienā palīdz rūpēties par bērniem, vieniem būtu daudz grūtāk. Pats esmu uzaudzis ar mīlestību, tāpēc man ir pašsaprotami, ka bērni jāaudzina mīlestībā, ģimene man ir galvenā vērtība.
Mēs viens otru atbalstām, palīdzam sasniegt iecerēto. Lai tas izdotos, katram ir jādod sava artava,” stāsta Artis.
Katrs vērtē caur personisko prizmu
Par ceļu uz baznīcu Lāsmai, kuras dzimtā puse ir Skrīveros, un Artim ir katram savs uzskats. Lāsma pārliecināta, ka ikviens cilvēks agrāk vai vēlāk atrod ceļu pie Dieva — viens pie tā nonāk pēc grūtiem, arī traģiskiem brīžiem dzīvē, citam šis ceļš ielikts jau šūpulī. Artis atceras, ka kristīts 1990. gadā, kad mācītājs kristījis vairāk nekā desmit bērnu vienu pēc otra, īpaši neiedziļinoties notiekošajā, — kas jādara, tas jādara. “Kādu laiku biju Ogres draudzē, bet visu laiku vēlējos atrast vietu, kur justos labi, kā savējais, kur vēlētos atkal atgriezties. Aizkraukles pagasta baznīcā draudze nav liela, dievkalpojumi notiek reizi divās nedēļās, un mēs kā strādājoša ģimene ar trim maziem bērniem varam savu laiku saplānot tā, ka katru otro svētdienu dodamies uz dievkalpojumu. Pagājušā gada vasarā nokristījām visus trīs bērnus, man ļoti patīk, kā mācītājs savā sprediķī spēj sasaistīt laicīgās norises ar kristīgo pasauli. Katram no mums ir sava dzīves pieredze, notikumus skatām caur personisko prizmu. Bieži ir tā — mājās ar sievu pārrunājam to, ko mācītājs teicis, bet es to, kas Lāsmai šķitis būtiskākais, neesmu dzirdējis. Esmu paņēmis sev svarīgo, nozīmīgo, kas manī raisa pārdomas,” atklāj Artis.
Vainags ar latvisku noskaņu
Adventes laiks Milleru ģimenē ienāk ar māmiņas Lāsmas veidoto skuju vainagu, šogad tas ir no kadiķu zariņiem. Ģimene stāsta, ka cenšas atbalstīt Latvijas ražotājus, iegādājoties gan pārtiku, gan citas ikdienā vajadzīgās lietas, arī vainagā sveces ir tepat ražotas: “Ielikām sarkanus ziediņus, un tie kopā ar baltajām svecēm rada sarkanbaltsarkanu noskaņu. Sveces vienmēr ir baltas, jo tās simbolizē svētību. Zaļās skujas, rosība, visas ģimenes piedalīšanās rada svētku noskaņojumu,” teic Lāsma. Vainagam zarus ģimene lasa lauku īpašumā, kur ir arī mežs, un ar katru iedegtu sveci saīsinās Ziemassvētku gaidīšanas laiks.
“Strādāju sociālajā jomā, un mana ikdiena saistīta ar dzīves drūmo pusi, saskaros ar negācijām, tāpēc man ticība un iešana baznīcā dod cerību, spēku un pārliecību par to, ko daru. Baznīcā varu pārdomāt, kas ir man, kā trūkst citiem, cenšos to gaišumu un svētību paņemt līdzi, lai man būtu spēks cīnīties ar ikdienu, lai es varētu labo dot citiem. Baznīca mani stiprina. Katru rītu paskatos spogulī un uzsmaidu sev — viss ir kārtībā! Tas minimums, ko varam dot ne tikai ģimenei, arī darbabiedriem, cilvēkiem līdzās un vienkārši garāmgājējiem — smaids, labs vārds un vēlējums, reizēm ir tieši tas, kas otram bijis tik ļoti vajadzīgs. Man tas jau kļuvis pašsaprotami — novēlēt jauku dienu arī veikalā,” stāsta Artis.
Būs arī saldais kalendārs
Milleru mājās Ziemassvētku gaidīšanas laiks svētdien sāksies ar pirmās svecītes iedegšanu Adventes vainagā. Artis un Lāsma teic, ka bērni šajā laikā kļūst klusāki, mierīgāki, jo tādi ir arī pieaugušie. “Mēs cenšamies dzīvot tā, lai šīs īpašās izjūtas un mīlestība vienam pret otru ilgst arī visus pārējos 11 mēnešus gadā, ne tikai četras nedēļas līdz Ziemassvētkiem, tomēr mīlestība, siltums un labestība šajā laikā izstaro vēl vairāk. Ar mazajiem šajā laikā palasām arī bērnu Bībeli — tas viņiem palīdz izprast notiekošo, rast atbildes uz jautājumiem. Uzskatu, ka pacietība ir viena no labākajām rakstura īpašībām, tā jāieaudzina jau bērnībā, tāpēc bērni zina, ka Ziemassvētki ir tikai reizi gadā, jābūt pacietīgiem un jāgaida. Lai šo gaidīšanas laiku darītu patīkamāku, esam ņēmuši palīgā laicīgo izgudrojumu — saldo Adventes kalendāru, kur katru dienu jāatver lodziņš un iekšā ir mazs saldumiņš. Reizē tas arī ir izglītojošs, jo jāmeklē cipariņi, lai atrastu pareizo lodziņu,” stāsta Lāsma.
Būt svētīgiem
Ģimene daudz domājusi arī par to, kas varētu mainīt mūsu steidzīgo dzīves ritmu, vajadzības, prasības. Artis atceras, ka reiz kāds draugs teicis: agrāk uz krogu gāja, lai satiktos ar draugiem, tagad krogā visi “sēž” savos telefonos. Cilvēki arvien mazāk kontaktējas cits ar citu, nekam neatliek laika. “Mēs visu plānojam, un pēc savas pieredzes saku: jo mazāk brīvā laika, bet, ja to saplāno, var pagūt visu! Mēs abi strādājam, es sestdienās studēju, bet pagūstam gan pavadīt laiku kopā ar bērniem, gan aizbraukt uz baznīcu, gan pabūt divatā. Neko nedarām spontāni, katru soli kopā saplānojam, citādi ar trim maziem bērniem neko nevarētu pagūt,” teic Lāsma.
Ģimenē dzīvo tā, lai vienmēr būtu sajūta, ka tevi mājās gaida, ka gribas atgriezties. Artis un Lāsma ir vienisprātis, ka vienam otru jāatbalsta, mājās nedrīkst atgriezties sapīcis, neapmierināts vai dusmīgs. “Uzlieciet darbavietā uz sava galda svecīti un piparkūku bļodiņu — arī pārējie kolēģi to pamanīs, un šis tumšais laiks kļūs gaišāks. Kādā dievkalpojumā mācītājs teica: ir svētīts un ir svētīgs cilvēks. Cilvēku var nokristīt, viņš var būt ticīgs un teorētiski ļoti labs, bet viņš nav svētīgs. Svētīgs cilvēks ir tāds, kurš dod svētību otram ikdienā, dzīvo saskaņā ar to, kas ir labs, labu dara otram ikdienā,” teic Artis. ◆
