Svētdien visa kristīgā pasaule atzīmēja Mirušo piemiņas dienu. Par to pārdomās dalījās pļaviņiete Lidija Dzenīte.
“Šī diena man uzjundīja bērnības atmiņas,” stāsta Lidijas kundze. “Es vēl biju maza meitene, kad pie Vietalvas notika sīvas kaujas uz dzīvību un nāvi. Viena epizode man īpaši palikusi prātā. Nogranda milzīgs sprādziens, un man blakus stāvošie divi vācu kareivji nokrita kā nopļauti. Laikam pats Dievs man bija klāt, ka es paliku dzīva. Atceros, toreiz tos kareivjus paglabāja pie diviem bērziem, vēlāk pie visiem pārējiem. Krievu laikā vāciešu kapus nolīdzināja un tiem virsū sastādīja kokus. Kad ir kapusvētki, atceras tikai krievu karavīrus. Bet karā jau nav uzvarētāju, jo tam nav cilvēcības sejas. Kareivji ir tikai lielvaru cīņu upuri. Un pienācīgu atdusas vietu pelnījuši kā vieni, tā otri.”
Sazinājāmies ar vēsturnieku, sava novada patriotu, vietalvieti Andri Rūtiņu. Viņš pastāstīja, ka Vietalvas un Odzienas teritorijā ir apmēram desmit vācu kareivju kapi, daži ir apglabāti kopā ar krievu kareivjiem Brāļu kapos. Tā nav, ka par mirušajiem nav neviens interesējies — 90. gados Vietalvas pusē bija lieli rakšanas darbi, kuros kopā ar vāciešiem piedalījās arī pats vēsturnieks. Diemžēl pēc vietējo iedzīvotāju norādītajām koordinātām neko daudz nevarēja atrast, jo viss ir ļoti mainījies. ◆
