Lai arī tiek apgalvots, ka dzīvojam labklājīgā valstī, dažādām labdarības organizācijām darba netrūkst. To apliecina Laimdota Kļaviņa no Krapes, biedrības “Ģimenes darbnīca” vadītāja, kas atbalstu sniedz sociāli neaizsargātākajām sabiedrības grupām — daudzbērnu ģimenēm, vientuļajiem pensionāriem un maznodrošinātajiem. Atteikts netiek nevienam, kurš lūdz palīdzēt.
Kopā vieglāk
Biedrība “Ģimenes darbnīca” ir jauna organizācija, bet darboties šajā jomā Laimdota kopā ar ģimeni un domubiedriem sākusi jau sen. Viņa atzīst, ka, dibinot biedrību, strādāt ir vieglāk un to var darīt plašāk, kā arī piesaistīt tam cilvēkus. Šobrīd organizācijā apvienojušies vairāki biedri un brīvprātīgie palīgi.
— Mūsu organizācijas izveidē liela nozīme ir Madlienas biedrībai “Otrās mājas” un tās vadītājai Lilijai Paeglei. Vērojot viņas darbu un palīdzot, sapratām, ka viss ir paveicams, tikai jādara. Mūsu atbalsta grupa ir daudzbērnu ģimenes, veci un vientuļi cilvēki, bet neatsakām arī citiem, — stāsta Laimdota Kļaviņa.
Primārais darbs biedrības pārstāvjiem ir Krapē un Ogres novadā. Ja ir vajadzība, dodas uz citurieni. Tā kā biedrībā iestājās arī pļaviņieši, “Ģimenes darbnīcas” pārstāvji regulāri brauc uz turieni. Pļaviņu novada pašvaldībā nolemts biedrības vajadzībām atļaut izmantot organizācijas “Sarkanais Krusts” telpas. Katrā vietā ir biedrības pārstāvji, kuri ir kā tiešā saikne ar
iedzīvotājiem.
— Cilvēkiem vajag dažādas lietas — apģērbu, pārtiku, traukus un daudz ko citu. Kādreiz vajag tīri fiziski palīdzēt, piemēram, pārbīdīt mēbeli vai uzrakt dārzu. Mums biedrībā ir stipri puiši, kuri to var izdarīt. Mēs daudz sadarbojamies arī ar citām labdarības organizācijām. Ja mums ir kāda vajadzība, zvanām un meklējam, kurš var līdzēt. Slēdzam līgumus ar uzņēmumiem par konkrētu preču piegādi. Ir tādi, kuri paši mūs uzrunā un piedāvā lietas, arī jaunas. Kopumā cilvēki ir atsaucīgi. Savulaik apģērbu gādāju un vedu maisiem, bet sapratu, ka tas nav vajadzīgs, tāpēc šobrīd vedu tikai prasīto. Pilsētā lietotie apģērbi varbūt nav tik aktuāli, bet laukos ir svarīgi, jo tur jau bieži nav, kur tos nopirkt, — stāsta Laimdota.
Lūgt ir grūtāk, nekā dot
Šādi darbojoties, apmeklēti ļoti daudzi cilvēki, un secinājums nav no patīkamākajiem — daļa dzīvo ļoti grūtos apstākļos. Vientuļajiem pensionāriem paralēli ir veselības problēmas, satiksmes laukos nav un nekur nevar tikt. Uz pašvaldību pēc palīdzības arī ne visi grib iet. Ja kaut reizi vietējā sociālajā dienestā saņemts atteikums, otrreiz vairs nelūgs.
“Ģimenes darbnīcas” pārstāve Iveta Laudāne teic, ka var just, kurās pašvaldībās sociālajam dienestam ar iedzīvotājiem nav liela kontakta. Arī viņai savulaik nācies lūgt palīdzību, un tagad, uzlabojoties dzīves apstākļiem, viņa vēlas palīdzēt citiem.
Laimdota Kļaviņa atzīst, ka pašvaldību sociālie dienesti lielākoties zina par konkrēto situāciju, bet nerīkojas. Atbilde ir — tas cilvēks jau nenāk pie mums! Vajadzētu būt otrādi. Lūgt vienmēr ir grūtāk, nekā piedāvāt. Tāpēc nav saprotams, kā sociālajiem dienestiem trūkst, lai strādātu efektīvāk. Vai tiešām jābūt biedrībām, lai kādam palīdzētu?
Pirms kāda laika Laimdota ar kolēģēm bijusi vienā veco ļaužu pansionātā, un tas bijis šokējoši — kāda ir valsts neizdarība. Personāls brīnišķīgs, bet dzīves apstākļi ir neiedomājami slikti. Ja cilvēkiem tā jādzīvo mūža nogalē, tas ir nožēlojami.
— Daudz posta un nabadzības esam redzējuši. Tomēr, ja cilvēks to nejauc kopā ar cūcību, tad ir cerība. Cilvēkiem vajag ar kādu izrunāties, un mūs ļoti gaida. Daudzbērnu ģimenēs, kurām aizvedam rotaļlietas vai saldumus, bērni ir tik laimīgi par katru dāvanu. Biedrībā valda princips — ja kādu sadarbību esam sākuši, to nevar atstāt novārtā — vienreiz aizbrauc un vairāk neliecies ne zinis, kā to dara politiķi, — saka Laimdota.
Biedrības darbā iesaistījušies arī vairāki pensionāri, kuri, cik iespējams, palīdz citiem, tādējādi ikdienā nejūtoties tik vientuļi. Viņiem ir arī ļoti daudz labu ideju, jo šiem cilvēkiem ir liela dzīves pieredze.
Ar vienu nepietiek
Pēc profesijas Laimdota ir medicīnas māsa, ilgus gadus nostrādājusi ar bērniem, sociālā joma viņai nav sveša. Jau desmito gadu Laimdota ar vīru Māri ir arī audžuģimene. Šobrīd viņa darbu pārtraukusi, jo laiks un spēki vajadzīgi gan ģimenei, gan biedrībai, kas ir sirdsdarbs.
— Kad pārcēlāmies no Jūrmalas uz vīra vecāku īpašumu Krapē, mūsu meitiņai bija trīs gadi un viņa auga viena pati. Pietrūka bērnu. Tolaik nejauši noskatījāmies raidījumu, kurā psiholoģe Aina Poiša runāja par audžuģimenēm. Tad izlēmām, kāpēc mums to nedarīt? Sākām kā viesģimene, apmeklējām kursus, ieguvām audžuģimenes statusu, un tā mēs darbojamies. Šobrīd mūsu audzināmajiem ir desmit, deviņi un septiņi gadi. Kopumā mums bijuši deviņi audžubērni, no kuriem lielākā daļa jau izaugusi. Ne katrs, protams, to var uzņemties un darīt. Tam jābūt sirdī, jo tā ir ģimene, un cita varianta nevar būt. Mums pagastā ir laba skola, kur skolotāji saprot mūs un atbalsta, — pieredzē dalās Laimdota.
Ģimenes atvases aktīvi iesaistās arī biedrības darbā, kopā darbojas vairākas paaudzes. ◆
