Pirms gada novembra izskaņai, kas līdz šim bija svinīgi pacilājoša, atzīmējot valsts dzimšanas dienu, pievienojās arī sēras. Nedēļa pagāja diskusijās un atceres pasākumos, godinot 54 nevainīgos Zolitūdes lielveikala “Maxima” upurus. Tik mazai valstij kā Latvija, kurā iedzīvotāju ir tik vien, cik kādas vērā ņemamas lielpilsētas ceturtā daļa, tas ir milzīgs trieciens.
Ja rēķinām, ka katram aizgājējam ir vismaz viens radinieks, kurš šo sēru un zaudējuma sajūtu turpinās nest līdz mūža galam, tad patiesībā cietušo skaits ir vismaz divas reizes lielāks. Vai viņu ikdienu vieglāku darītu apziņa, ka kāds par šo slepkavību ir atbildīgs un notiesāts? Visticamāk, nē. Tomēr tauta prasa taisnu tiesu, vēlas gandarījumu izciestām sāpēm. Tāpēc tik daudziem neērtais deputāts Arturs Kaimiņš, turot solījumu vēlētājiem, panācis Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošanu. Gribas ticēt, ka tā neilgā laikā palīdzēs tiesā uz apsūdzēto sola nosēdināt konkrētas personas, likvidēt bezatbildīgi strādājošus uzņēmumus, izveidos saprotamus un lietderīgus grozījumus likumdošanā. Līdz šim valsts amatpersonu bezgalīgā atrunāšanās par traģēdijas izmeklēšanas gaitas sarežģītību liek domāt, ka patiesībā nekas netiek darīts.
Ekonomisti aprēķinājuši, ka ikviens bojāgājušais valstij ir vairāki desmiti tūkstošu eiro zaudējumi. Tādā gadījumā Valsts kasi kāds pacenšas patukšot regulāri. Vasarā ik dienas skaitījām noslīkušos, un viņu skaits augustā jau bija pāri simtam. Rudenī nedēļa nepaiet bez dzīvības zaudējuma uz valsts autoceļiem. Vasarā vainojām karstumu, kas vilināja bezatbildīgi ļauties ūdens valdzinājumam, rudenī vainīga tumsa, slidens ceļš un varbūt arī depresija, kas cilvēkus pievērš grādīgajiem dzērieniem. Neredzams gājējs vai iereibis šoferis ir biežākie iemesli melnās statistikas papildināšanai. Nelīdz nemitīga runāšana par atstarotāju lietderību, nelīdz alkohola lietošanas postošo seku klāstīšana. Garajās brīvdienās, kas turpinājās arī pagājušās nedēļas pirmās divas dienas, policija aizturēja desmitiem iereibušu šoferīšu.
Noreibt var ne tikai no alkohola, bet arī no vārda brīvības. Kāda raksta autore interneta portālā izklāstīja savas izmeklēšanas rezultātus saistībā ar Latvijas valsts himnu. Viņas secinājums — gan vārdi, gan mūzika ir plaģiāts, aizgūts no vāciešiem. Himna, kurā pieminēts Dieva vārds, esot kristiešu, tātad kādas iedzīvotāju daļas vajadzībām, bet ne modernas Eiropas valsts iedzīvotājiem.
Lasot šādus sacerējumus, rodas doma, ka daļa cilvēku, tajā skaitā latvieši Latvijā, jūtas piederīgi kādai citai valstij, izjūt kaunu, esot šeit, tomēr, mazohistiski ciešot, prom nebrauc, bet tā vietā laiku pa laikam visiem spēkiem cenšas sagraut mājas, kurā dzīvo, pamatus. Neesam mēs lielvalsts, kas var lepoties ar gadsimtiem senu vēsturi. Latvijas valsts vēsture ir tikai divi desmiti gadu pirms kara un divi desmiti pēc. Uz pasaules vēstures fona esam nenozīmīgi, un nevienam mūsu eksistence kā vien pašiem sev nav vajadzīga, tāpēc šāda pašiznīcināšanās tieksme jo vairāk nesaprotama.
Varbūt ikdienu gaišāku darīs paziņojums par minimālās algas palielināšanu nākamajā gadā. Par šo jautājumu diskusijas šobrīd nav aktīvas, bet skaidrs, ka 40 eiro, tieši tik plānots pievienot jau esošajiem 320, radīs finansiālas problēmas uzņēmējiem. Valsts piespiedu kārtā darbiniekiem liek maksāt vairāk, tajā pašā laikā nedodot iespēju sabalansēt pārējos izdevumus. Atkal jāsecina, ka ministrijās labā roka nezina, ko dara kreisā. Atcerēsimies, ka kopš vasaras vidus Krievijas noteiktā aizlieguma dēļ Latvija kārtējo reizi ir ekonomiskās krīzes priekšā.
Tomēr vairākas iedzīvotāju grupas, piemēram, skolotāji, nav mierā ar pašreizējo algu un draud ar piketiem un streikiem. Jaunā izglītības un zinātnes ministre algas pielikumu no janvāra nesola, toties līdz nākamā mācību gada sākumam plāno ieviest citu atalgojuma sistēmu. Pašreizējais modelis “nauda seko skolēnam” ir tik ļoti izkropļojis izglītības nozari, un tā jau līdzinās biznesam, ka skolu direktori izmanto visus līdzekļus, tajā skaitā gatavi maksāt skolēniem par to, ka viņi mācīsies tieši viņu vadītajā skolā.
Vairāk par skolotājiem sašutuši ir lauksaimnieki — piena ražotāji. Viņi aizvērto vārtu uz Krievijas tirgu dēļ spiesti pienu pārdot par cenu, kas zemāka par pašizmaksu. Tas nozīmē arī grūtības samaksāt kredītus bankām, attiecīgi arī iespējamo saimniecību bankrotu. Eiropas Komisija pagājušajā nedēļā trijām Baltijas valstīm kopā nolēma piešķirt 28 miljonu eiro atbalstu. Varētu šķist, ka liela summa, bet, pārrēķinot uz katru piena litru, kompensācija nosegs 1 centu par katru pārdotā piena litru mēneša garumā. Sagaidāms, ka ieilgusī krīze piensaimniecībā visdramatis-
kākās situācijas radīs pavasarī.
Esam Ziemassvētku gaidās, un pirmais sniegs šo izjūtu pastiprināja. Vietām jau redzami šiem svētkiem atbilstoši rotājumi, un arī galveno Eiropas Savienības egli uz Briseli aizveda no Latvijas. Uz turieni decembrī pošas arī Latvijas un Lietuvas piensaimnieki. Diemžēl nevis sveikt ierēdņus, bet gan protestēt pret šo smieklīgi mazo atbalstu salīdzinājumā ar lielajiem ikmēneša zaudējumiem.
Brīvdienas atnesa miglu, un to steidza iemūžināt fotogrāfijās jeb miglubildēs, kas piepildīja visas iespējamās foto un video ierīces, interneta portālus. Par ezīti, kurš miglā meklētu zirgu, nedzirdēja, toties vīri laivā Babītes ezerā apmaldījās. Ņemot palīgā skaņas ierīces, glābēji viņiem palīdzēja atrast krastu. Varbūt arī šoreiz cilvēki, kas joprojām saņem smieklīgu atalgojumu par visdārgākā glābšanu, novērsa kārtējo traģēdiju.
