Pēc nelielām pārdomām Zentas kundze ar vedeklu izlēma, ka nepieciešams papildinājums vistu saimei.
Domāts — darīts. Abas sēdās mašīnā un devās uz putnu audzētavu, lai tiktu pie jaunām dējējām.
Vistas atveda mājās un ielaida būrī pie pārējām, lai pierod. Pēc dažām dienām Zentas kundzes vedekla ievēroja, ka viena no jaunajām dējējām ir krietni mazāka augumā, gluži kā tā saucamā cukurvistiņa, taču dēja tikpat lielas olas kā pārējās vistas. Drīzi vien saimnieces mazajai vistiņai pamanīja vēl kādu nepilnību — viņai nebija vienas acs. Kas zina, vai tas bija iedzimts, iepriekšējā vai jaunajā mājvietā iegūts defekts. Taču abām saimniecēm invalīdes kļuva ļoti žēl. Vienacīte — tā viņas žēlodamas sauca vistiņu, taču nemanīja, ka citas no ganāmpulka viņai darītu pāri.
Tomēr vienacītei ne mazais augums, nedz arī redzokļa trūkums netraucēja būt pārākai par citām. Viņa sugasmāsas allaž padzina no barības trauka — vispirms pati graudus paknābāja, tikai tad pārējās tika klāt. Vienacīte nekautrējās atklāt savu raksturu pilnībā un šad tad citas vistas iekaustīja. Saimnieces atcerējās, ka reiz televīzijā demonstrēja meksikāņu seriālu “Vienkārši Marija”, kurā viena no varonēm — Lorena — bija īpaši agresīva. Tā arī vienacīte tika nosaukta par Lorenu. Tiesa, savam vārdam viņa gan neatsaucās.
Vieglāk neklājās arī kaķiem. Viņi pacietīgi gaidīja slaukšanas reizes. Taču vienā šādā reizē klāt bija Lorena. Murcis un Grieta nepretojās, pagāja malā, bet Pelēce nelikās traucēta un turpināja lakt pienu. Ilgi gan viņai tas neizdevās, jo Lorena savu aso knābi iecirta Pelēces astē. Kaķene, protams, padevās. Lorena padzēra pienu, tad palūkojās uz kaķiem, it kā teikdama — tagad nāciet! — un aizgāja savās gaitās. Kaķi bija spiesti šo kārtību ielāgot.
Vasarā saimniecībā strādnieki cēla jaunu šķūni un karstajās dienās slāpes dzesēja ar alu. Šad tad viņu tuvumā pagrozījās gailis, uz brīdi palaizdams savas dāmas brīvākā solī. Viens no strādniekiem ieminējās, ka gailim vajadzētu ieliet alu. Vecais zēns arī pelnījis, ka viņu pacienā. Vīrietis pagalmā atrada vecu leļļu trauciņu, ielēja tajā alu un sauca gaili. Vistu bara saimnieks jau sāka baudīt strādnieku iecienīto dzērienu, kad pēkšņi, kur gadījusies, kur ne, klāt bija Lorena. Gaili viņa padzina un alu izdzēra. Nestreipuļoja un arī dziedāt nesāka, bet atgriezās pie pārējām vistām, protams, dažu gan iekaustīja.
Maza, bet varena ir Lorena. Kārtībai jābūt — šķiet, tā viņa saka citām vistām un kā īsta saimniece vairākas reizes dienā pārskata pagalmu. Ja kaut kas nepatīk, tūdaļ lietā liek knābi. ◆
