Bebrēniete Vita Zeibote
26. novembrī atzīmēs piecdesmit gadu jubileju. “Sajūtas par gadiem apliecina mazmeita, citādi nešķiet, ka aizritējuši jau 50,” saka Vita. “Nepatīk savas jubilejas atzīmēt. Labi, ka tuvu vārda un dzimšanas diena, tad var vienā reizē nosvinēt abas.”
Sāk pārmaiņu laikā
Draugi, ģimene, radi un izvēlētā veterinārārstes profesija Vitu Zeiboti noturējuši te, Bebros, kur nokļuvusi pēc augstskolas absolvēšanas 1989. gadā. Darba gaitas aizsākās laikā, kad Latvijā aizvien spēcīgāk juta strāvojam pārmaiņas. Jaunā speciāliste pastrādāja pāris gadu un pieredzēja sovhoza likvidēšanu. 1989. gadā aizsākās posms, ko ikdienas sarunās dēvējam arī par juku laikiem. Dažus gadus pastrādājusi, Vita pieredzēja mantas dalīšanu. Lielāko daļu lopu pakāpeniski likvidēja, labākos cilvēki nopirka par pajām. Fermas kompleksus pameta, tos izlaupīja, izdemolēja. Pēc kāda laika fermā vienu kompleksa daļu nedaudz paremontēja Vecbebru tehnikumam mācību vajadzībām.
“Diezgan baisi bija un neziņa, kas būs tālāk, ko darīsim,” tā pārmaiņu laika izjūtas raksturo Vita. “Viens brīdis bija smags, ne īsti naudas bija, ne darba. Un, ja bija darbs, tad samaksa maza. Domāju, ja cilvēki izturēja to laiku, neaizgāja uz pilsētu vai nepārcēlās uz citu valsti, tad tagad vairs nav tik traki. Ja cilvēki grib strādāt, darbu var atrast. Darba devēji vēlas pieredzējušus cilvēkus, tāpēc jauniešiem bez pieredzes grūtāk dabūt darbu. Tomēr viņiem dažkārt ir lielas ambīcijas. It kā jau ir labi, ka proti sevi novērtēt, bet, ja nemaksā tik, cik gribas, tāpēc nedarīt neko? Sākums ir grūts jebkurā darbā. Padomjlaikā jaunajiem bija vieglāk sākt patstāvīgu dzīvi, man kā jaunajai speciālistei piešķīra dzīvokli, pirmos trīs gadus maksa par to bija simboliska. Ne viss, kas toreiz bija, bija slikti. Katram laikam savas priekšrocības.”
Ganāmpulka menedžere
Veterinārārsta darbs ir fiziski smags, lai tiktu kaut vai pie roku sāpēm, nemaz nav jāgaida piecdesmit gadu. Kas noteica profesijas izvēli? Vitas mamma strādāja fermā, un lauki, daba viņai bija tuvi jau bērnībā, kas aizritēja Meņģeles pusē. Pēc astotās klases beigšanas Vita “aizmuka” uz Saldus tehnikumu — iespējami tālāk no mājām — un tur apguva veterinārfeldšera profesiju. Strikto nostāju “tālāk nemācīšos, pelnīšu pati” ātri vien pret “studēšu akadēmijā” nomainīja pāris mēnešu darbs savā profesijā. Lauksaimniecības akadēmijā piecu gadu studiju augļi bija veterinārārsta diploms. “Kad sāku strādāt, viegli nebija. Svešā vietā, ienācēja, jauna un bez pieredzes. Piedzīvoju dažādas situācijas, ko nevienā skolā nemāca, ir lietas, ko tikai dzīve var iemācīt.”
Pēc darba zaudēšanas Vita kādu laiku bija pārkvalificējusies — pastudēja pedagoģiju un strādāja par skolotāju dienesta viesnīcā. Pirms gadiem 11 viņu uzrunāja saimniecības “Pilslejas” īpašnieks Uldis Krievārs, vai negribot nākt strādāt? Sākumā darījusi visu — slauca govis, baroja teļus. “Bet aptuveni deviņus gadus skaitos ganāmpulka menedžere,” pasmejas bebrēniete un tūlīt piebilst: “Izslaukums no govs mums ir 12 tonnu, tas ir ļoti labs rādītājs. Šad un tad joprojām slaucu govis, lai varētu saprast, ko no cilvēkiem var prasīt. Sovhozā, to pašu darbu darot, bija citādas emocijas, cilvēkiem nebija izjūtas, ka strādā sev, un nereti attieksme bija — kā ir, tā ir, īpaši necentās. Šeit lielākajai daļai ir sajūta, ka strādājam sev, un saimniecībā strādnieki nemainās.”
Iepriecina mazmeita Paula
Vita izaudzinājusi meitu Zani, un tagad viņai jau ir trīsgadīga mazmeitiņa Paula, kura savu vecmāmiņu ērtības labad dēvē par Semi. Abas ar Paulu šad tad arī kaut kur dodas kopā, pabijušas gan Likteņdārzā, gan “Trušu karalistē”.
Brīvo laiku Vita labprāt pavada ceļojot. Kopā ar draudzenēm ik gadu dodas vismaz divos trijos izbraucienos ar teltīm uz vairākām dienām. “Mums visām patīk ūdens, varbūt tāpēc biežāk dodamies uz Kurzemes pusi, pie jūras. Esam bijušas arī Igaunijā un Lietuvā. Ziemā dodamies uz teātri, vismaz trīs četri braucieni sezonā iznāk. Pagājušajā gadā līdz tam iecienīto Dailes teātri nomainījām ar Nacionālo.”
Jau vairāk kā piecus gadus Vita aizrāvusies ar kalnu slēpošanu. Kādreiz šķitis, ka nekad neko tādu nedarīs, taču ar pirmo reizi uz kalna pieticis, lai nejaušā līdzbraukšana kolēģim, kuram arī patīk slēpot, pārvērstos par ilgtermiņa aizraušanos. Iemēģinātas trases Alpos, Slovākijā, arī Ukrainā. Un, protams, tepat Latvijā, arī tuvējā Mežezera trase. Pērn ar sniegu netikām lutināti, tāpēc neizdevās ziemas priekus izbaudīt.
“Visvairāk saista daba,” atklāj Vita. “Arī paceļojot tepat Latvijā, pa pilsētām un muzejiem īpaši nestaigājam, labāk izvēlamies dabas takas. Šogad neiznāca, bet iepriekš vasarās katru dienu braucu ar velosipēdu. Līdz Koknesei, tepat apkaimē. Ceļš uz Koknesi gan nav drošs velosipēdistiem, nereti autovadītāji pārdroši tuvu un lielā ātrumā aizšaujas garām.” ◆
