Sākumā gribētos piebilst, ka izvērtēju katru cilvēku, kurš mūsu, kā arī novada labā dara, darīja un darīs. Manā skatījumā tas ir Antons Ciematnieks.
Viņš ir uzņēmies mācīt futbolu mūsu bērniem no 3,5 gadiem līdz… pat īsti nezinu! Citos novados šis sporta veids tiek atbalstīts finansiāli, diemžēl mūsējā nē. Treneris pats pēc savas iniciatīvas, neskatoties uz to, cik liela būs viņa peļņa, regulāri vada nodarbības. Mēs, vecāki, maksājam mēneša naudu. Mazliet pastāstīšu par šo cilvēku, ar kuru tiešām var lepoties.
Savu bērnu uzticu pārliecībā, ka viņš ir drošās rokās. Bieži esmu redzējusi, kā bērni, kuri nemāk pietiekami stingri aizsiet savas sporta kurpes, prasa to izdarīt trenerim. Viņš to dara katru reizi ar lielu atbildības izjūtu. Nekas Antonam nav par grūtu. Viņš ne tikai trenē, bet arī audzina bērnos izturību, māca būt saskaņā vienam ar otru. Zinu gadījumu, kad vienam no bērniem ārsti aizliedza sportot. Treneris arī juta līdzi, viņš nekad neliedza puisītim atnākt paspēlēt bumbu turpat netālu. Sniedza mātei savus padomus, kā uzlabot bērna pašsajūtu. Vasarā, kad notika treniņu papildnodarbības, no vecākiem netika prasīta papildmaksa. Šis cilvēks ļoti pašaizliedzīgi dara savu darbu. Mans dēls, atbraucot no sacensībām, uz jautājumu, vai treneris nedusmojās, ka nedabūja pirmo vietu, atbildēja: “Nē, viņam nav svarīgas vietas, viņam ir svarīgi, lai mēs iemācītos un izaugtu par labiem futbolistiem!”
Ar savu darbu šis cilvēks popularizē Aizkraukles vārdu Latvijā un arī kaimiņzemēs. Bet, pats galvenais, zinām, ka mums ir tāds treneris — Antons Ciematnieks, kurš velta savu sirsnību un mīlestību mūsu bērniem. Laiks iet uz priekšu tik ātri, tikpat ātri aug mūsu jaunā paaudze. Paldies šim cilvēkam, kurš dod daļiņu no sevis, lai bērni izaugtu par tādiem cilvēkiem, par kuriem mēs spētu lepoties no sirds.
