Noskaidroti konkursa “Mana kā Valsts prezidenta uzruna Latvijai dzimšanas dienā” uzvarētāji. Laureātu vidū iekļuvusi arī Pļaviņu novada ģimnāzijas
11. klases skolniece Ieva Skrabutena ar savu eseju. Šodien pļaviņiete kopā ar citiem konkursa laureātiem piedalās svinīgā pasākumā Melngalvju namā, kur Valsts prezidents Andris Bērziņš apbalvos labāko darbu autorus.
Valsts prezidenta kanceleja šogad jau otro reizi aicināja Latvijas skolu 5. — 12. klases skolēnus piedalīties radošo darbu konkursā, kur rakstiskas esejas vai video veidā paust, ko teiktu skolēns 18. novembra uzrunā, ja viņš būtu Valsts prezidents. Konkursam iesūtīts vairāk nekā 200 darbu un šogad savu uzrunu fragmentus 18. novembrī uz Nacionālā teātra skatuves teiks Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas 12. klases skolēns Dāvis Burka, Berģu Mūzikas un mākslas pamatskolas 9. klases skolniece Andra Baltiņa un Straupes pamatskolas 6. klases audzēknis Kārlis Roberts Rudzītis.
Ieva Skrabutena šajā konkursā piedalījās arī pagājušajā gadā, to ierosināja Pļaviņu novada ģimnāzijas vēstures skolotāja Iveta Krastiņa. “Esejas rakstīšana man nesagādāja grūtības. Domāju, rakstīšanas laiks — novembris — ir ļoti piemērots, jo ikvienam liek aizdomāties par notikušo Latvijas vēsturē un pievērsties tam, kas notiek šodien, kas mums liekas nozīmīgs mūsdienu pasaulē,” teic Ieva.
Fragments no Pļaviņu novada ģimnāzijas 11. klases skolnieces Ievas Skrabutenas konkursa darba:
“Ik pa brīdim nobirst kāda sniegpārsla, kas atgādina par šo mēnesi — novembri. Šī sniegpārsla savu ceļu ir mērojusi gluži kā latviešu strēlnieki mēroja ceļu līdz brīvai Latvijai. Sniegpārsla ir virpuļojusi pa dažādiem ceļiem, strēlnieki devās pa dažādiem ceļiem aizsargāt valsti. Sniegpārsla ir balta, gluži kā karavīru dvēseles, kurās mājoja tīrs un neviltots patriotisms. Tas bija vienīgais latviešu karavīru mērķis — Latvija. Latvija, kurā viņi audzinātu savus bērnus un mazbērnus, Latvija, kurā vērotu siltos vasaras saulrietus vai sārtos rudens rītus, Latvija, kura būtu viņu pašu un nevienam citam tā nepiederētu. Viņi to ir panākuši. Taču sniegpārslas izkūst, kāda ātrāk, kāda vēlāk. Arī strēlnieku dzīvības izzuda. Kādam aizsargājot savu teritoriju, kāds pavadīja mūža pēdējās dienas jau brīvā valstī, atceroties 1918. gada notikumus ar lepnumu. Aicinu Jūs, latviešus, apkopt mūsu varoņu atdusas vietas, jo ne visiem ir palicis kāds tuvinieks, kas par viņiem atceras. Darīsim to, arī aizdedzot pateicības liesmiņu savā sirdī, tādējādi izrādot savu cieņu visiem, kuri cīnījās par brīvību, cīnījās pret apspiestību un netaisnību, visiem, kam Latvijas valsts bija svarīgāka un dārgāka par visu.”
