Ceturtdaļgadsimts pagājis, kopš 20. gadsimta piecdesmitajos gados Koknesē izveidotais vēstures un mākslas muzejs darbojas “Kalna Ziedos” Aizkrauklē. Atzīmējot šo jubileju, te
18. novembrī pulksten 13 atklās izstādi, kurā būs aplūkojami priekšmeti, kas iepriekš nekad vai ļoti reti eksponēti.
Kalēja izpirktās mājas
“Kalna Ziedu” mājas Aizkraukles muižas kalējs Jēkabs Dannenfelds no barona Šulca atpirka, maksājot pa daļām. Dokumenti apliecina iemaksas no 1902. līdz 1911. gadam. Smagā darbā godam nopelnīto saimniecību izpostīja Pirmais pasaules karš. Pirmā būve pēc kara bija pagrabs, kurā Dannenfeldi mita, kamēr no jauna, tikai citā vietā, iepretim senču pilskalnam, uzbūvēja jaunu saimniecību — dzīvojamo māju un saimniecības ēkas. Līdz 20. gadsimta 80. gadiem bija saglabājusies tikai dzīvojamā māja.
Jēkaba Dannenfelda vecākā meita Zelma, kura mājas mantoja, apprecējās ar Aizkraukles pagasta darbvedi, Riku kroga saimniekdēlu Jāni Panderu. Padomjlaikā mājas nacionalizēja, un pēckara gados “Kalna Ziedu” iemītnieki mainījās bieži. Kādu laiku tajā pat bija ierīkots kolhoza kantoris. Jau sirmā vecumā Jānis Panders mājas atguva, bet, nespējot tās apsaimniekot, atdāvināja māsai Vilhelmīnei Vabulis. Viņa, jau ar domu veidot muzeju, astoņdesmito gadu otrajā pusē mājas uzdāvināja pilsētas izpildkomitejai.
Ar himnu un sarkanbaltsarkano karogu
Astoņdesmito gadu beigās jaunu mājvietu lūkoja Kokneses vēstures un mākslas muzejs. Pašos muzeja izveides pirmsākumos — 1951. gadā — muzeja namiņš bija Kokneses parkā, līdzās Pērses ūdenskritumam, taču, sākot būvēt Pļaviņu HES, tajā palikt vairs nevarēja, vieta tika rasta luterāņu dievnamā. Šo ēku, kas bija kalpojusi par muzeja mājvietu no 1968. gada, Atmodas laikā vēlējās atgūt baznīcas draudze, tāpēc bija jāmeklē cita vieta. Tika izskatītas dažādas iespējas, visbeidzot izvēle nosvērās par labu lauku sētai ar skaisto mājasvārdu “Kalna Ziedi” Aizkrauklē. “Muzeja grāmatā”, nelielā izdevumā, kurā apkopotas darbinieku un laikabiedru atmiņas, par to, kā astoņdesmito gadu otrajā pusē izskatījās “Kalna Ziedi”, dalījusies aizkraukliete Astrīda Knoka: “Ar skumjām vērojām, ka ēkas kļūst pelēkākas, it kā arvien vairāk pieplok zemei, pamazām sakrīt dārza žogs, viss ieaug nezālēs.” Un tad mājās sāka saimniekot muzejnieki. “Jaunu jumtu un mazliet citus vaibstus ieguva vecā dzīvojamā māja, tika novākti sabrukušo saimniecības ēku grausti, sakopts dārzs un vecie koki.”
Par muzeja atvēršanu 1989. gada 28. novembra numurā vēstīja laikrakstā “Staburags”. Atklāšana, kurā piedalījās ap 500 cilvēku, bija īpaši saviļņojoša un svinīga — atskaņojot “Dievs, svētī Latviju” un mastā paceļot sarkanbaltsarkano karogu.
No rajona mantoja novads
“Kalna Ziedi” bijušā Aizkraukles rajona teritorijā ir vienīgais vēstures un mākslas muzejs. Pēc reģionālās reformas 2009. gadā zaudētas vairākas štata vietas, līdz tam bija 11,5 slodzes, bet šobrīd te nodarbināti septiņi cilvēki. Trīs no vēstures un mākslas muzeja darbiniekiem šeit strādā kopš pirmās dienas — Ilzīte Ozoliņa, galvenā krājuma glabātāja, muzeja pedagoģe Valda Paškova un speciāliste Lilija Jakubenoka. Dzintra Cepure ir direktore kopš 2005. gada, līdz tam ilgus gadus šo pienākumu veica Regīna Paukšte, kura par ieguldīto darbu saņēmusi Aizkraukles pilsētas Goda pilsones nosaukumu.
“Līdz novadu reformai muzejs bija visam rajonam, pēc tam nonāca Aizkraukles novada domes aizgādībā,” stāsta Dzintra Cepure. Pāris pēdējos gados ar novada domes atbalstu paveikts krietns darbs — apjumtas divas ēkas. Skaidu jumti nav lēti, un ēku uzturēšanai nepieciešams diezgan liels ieguldījums. Nākamais jumts, ko iecerēts mainīt, būs krājuma glabātavas ēkai. Šovasar īstenots lielāks projekts — pateicoties Lauku atbalsta dienestam, piesaistot Eiropas fondu līdzekļus, uzbūvēts šķūnis. Tā būs atklātā krājuma glabātava, kurā novietos lielformāta muzeja priekšmetus, lauksaimniecības darbarīkus.
Jākrāj arī nesenā vēsture
“Kalna Ziedos” savākti priekšmeti no visa bijušā Aizkraukles rajona teritorijas. Krājumā ir vairāk kā 80 tūkstošu vienību, aptuveni trešdaļu no tā veido fotogrāfijas. Muzeja ļaudis ir vienisprātis par to, ka tas nav tikai priekšmetu glabātava. Nemateriālo kultūras mantojumu noliekot līdzās materiālajam, tas ir līdzsvarā. Priekšmeta emocionālā nokrāsa ir ļoti būtiska, un dažkārt stāsts ir pat vērtīgāks par priekšmetu.
Viens no pēdējiem ieguvumiem ir Aizkraukles profesionālās vidusskolas audzēkņa Jāņa Madžuļa dāvinājums: krājumam atvēlēts ģimenes īpašums — darba rati un spīļarkls. “Pateicamies visiem, kuri savas senās lietas mums atdāvinājuši, ar pateicību pieņemsim nākamos dāvinājumus,” teic krājuma galvenā glabātāja. “Padomjlaika galda putekļsūcējs kādam varbūt nešķiet muzeja vērts, bet jāveido arī krājums par nesenāku pagātni. Ļoti priecātos par Baltijas ceļa fotogrāfijām. Varbūt ir arī kāda bilde no padomjlaika sadzīves ainiņām, dzīvokļu ballītēm, vai toreiz tik ierastā rinda pēc desām pie veikala.”
Lai bagātīgo krājumu varētu izrādīt, ik gadu rīko vismaz vienu vai divas izstādes. Pēdējā, kas bija aplūkojama šoruden, vēstīja par Pirmo pasaules karu, taču tēmas gadu gaitā bijušas visdažādākās.
Tradicionālās kultūras kopēji
“Katram muzejam ir sava misija, mēs īpaši strādājam ar tradicionālo kultūru, to var nākt pie mums mācīties, skatīties un baudīt,” stāsta direktore Dzintra Cepure. “Aizkraukle ir jauna pilsēta, un šī ir vienīgā vieta, kur cilvēki var izjust lauku vidi, senatni. Ik gadu rīkojam Jāņu ielīgošanu, Lieldienu, Meteņu, Mārtiņdienas un citus sarīkojumus. Cenšamies apzināt reģiona māksliniekus, kas nav profesionāļi, labprāt eksponējam novadnieku darbus.” Godinot māju pirmo īpašnieku, kādreiz plaši svinēta Jēkaba diena ar amatnieku darinājumu izstādēm un tirdziņiem, šobrīd šī tradīcija apsīkusi. Iecienītākie un apmeklētākie ir Muzeju nakts un Lieldienu pasākumi.
“Kalna Ziedi” sadarbojas ar Latvijas un arī citu valstu muzejiem. 1980. gadā vēl Koknesē sāka jaunu tradīciju, kas turpinājumu rada arī “Kalna Ziedu” sētā — jaunā pāra un kāzu viesu sveikšanu. Pēdējos gados te svin arī kristības, sudrabkāzas, zelta kāzas. Muzeja vidē izdodas skaistas, īpašu noskaņu piepildītas fotogrāfijas.
Brīvību nesagaida
Izstādē, kas iekārtota un tiks atvērta Latvijas Republikas proklamēšanas dienā, ir lietas no pirmās Latvijas laika, stūrītis atvēlēts arī padomju gadiem.
Katru no lietām ieraudzīt citā gaismā ļauj tās stāsts. Arī eksponētajiem sarkanbaltsarkanajiem karogiem ir savs stāsts. Madonas apriņķa Kalsnavas pagasta “Cēsaiņu” saimnieks Jānis Balodis, nodibinoties padomju varai, bija spiests pamest iekoptās mājas un pārcelties uz dzīvi Pļaviņās. Visu mūžu viņš glabāja sarkanbaltsarkano karogu un deva solījumu audzēt bārdu tik ilgi, kamēr Latvija atgūs neatkarību. Jānis nomira ar garu bārdu, brīvību nesagaidījis. Karogu turpināja glabāt viņa pēcnācēji, bet muzejam atdeva viņa mazdēls Uldis Beķeris.
Karogu, kas nāk no Seces pagasta “Baložu” mājām, saimnieki pirka 1932. gadā. Saimniece Anna Skudra to glabāja visus padomju gadus, vēlāk novēlēja mazdēlam Leonīdam Skudram. 1987. gadā karogs tika uzvilkts Seces ūdenstornī. Mazs karodziņš, kas kā kātam piestiprināts adāmadatai, ir Ilzītes Ozoliņas pirkts. 1988. gadā Rīgā festivāla “Baltica” laikā tādus par 3 rubļiem gabalā pārdeva kādā ielas stūrī Vecrīgā, rinda bijusi milzīga.
Ne tikai karogi, izstādē vēl ir daudz interesanta, ko redzēt. Piemēram, ja vēlaties uzzināt, kāpēc ekspozīcijā ir aplūkojamas arī lellītes, kuras reiz darbojās multiplikāciju filmās “Pigmalions”, “Umurkumurs” un citās, tad 18. novembrī pulksten 13 laipni gaidīti “Kalna Ziedos”!
***
Sarunas noslēgumā muzeja ļaudis piebilst: uzraksti, ka mēs visus gaidām ne tikai 18. novembrī, bet arī citā laikā. “Esam uzņēmušas viesus pat vēlā vakarā. Bija kāzas Ziemassvētku laikā, iebrauca deviņos vakarā, jau melna tumsa. Esam radoša, elestīga komanda, varam visu ko.”
“Kalna Ziedu” krājumā
◆ Mazākais eksponāts — ½ kapeika, Krievija, 1900. gads.
◆ Lielākais un smagākais eksponāts — ērģeles, ko gatavojis amatnieks Pēteris Čulkstēns Bebru pagastā.
◆ Garākais eksponāts — koka ūdensvada caurule (3 m) no Bebru pagasta.
◆ Vistālāk (ap 8 km) uz rokām nestais eksponāts — gramofons no Zalves pagasta.
