Aizkrauklietes Gaļinas Rudejas dzīvoklī viscaur plauktos gozējas interesantas formas un dekorējuma pudeles, burciņas, vāzes un svečturi. Gandrīz katrs stikla vai keramikas trauks piedzīvojis dekupāžas pārvērtības. Jau kādu laiku viņas darbošanās sadalīta divās sezonās — ziemā vairāk laika velta pudeļu, lādīšu dekorēšanai un Adventa vainagu darināšanai, bet vasarā prioritāte ir dārza darbi. Par to visu saruna ar Gaļinas kundzi.
Noder viss
— Visu jūsu veikumu var redzēt vienkopus?
— Pašai palikusi vien neliela daļa no tā, ko esmu darinājusi. Dāvinu citiem savus darbus, jo citādi vairs mājā vietas nebūtu. Skaistākie “aiziet” vispirms, un man nav žēl. Lai citiem ir prieks, jo veikalā neko tādu nenopirksi. Saņemot šādu dāvanu, cilvēkiem ir pārsteigums.
— Kas noder dekorēšanai?
— Materiāli ir visdažādākie — audums, papīrs, laka, arī parastā celtniecības špakteļmasa. Ir arī speciāli dekupāžai domātie materiāli, bet tie ir dārgi. Noder dažādu formu pudeles un visādi trauciņi, arī ievārījuma burciņas. Pagājušajos Ziemassvētkos izgatavoju burciņas medum, un bija, ko dāvināt. Tagad mana aizraušanās ir arī svečturi. Pati no ģipša izleju formu un dekorēju. Visu laiku kaut ko jaunu izdomāju. Dekupāžā ir daudz dažādu stilu, tā ka spēj tik īstenot idejas. Attēlus pati nezīmēju, bet izkopēju no interneta. Tur visu ko var atrast, arī iemācīties kādu jaunu tehniku. Ar modernajām tehnoloģijām jādraudzējas. Cilvēki no visas pasaules internetā rāda savus darbus un dalās pieredzē, ir arī labas pamācības. Ļoti skaisti ir Polijas meistaru darbi.
— Kas pamudināja pievērsties dekupāžai?
— Pirmais pamudinājums bija Aizkraukles mākslas skolas direktores Taigas Kalvišķes vadītajās tautskolas nodarbībās. Sākumā pie viņas mācījos gleznot. Reiz viņa parādīja izgreznotas rotu kastītes, un tas manī tā “aizķērās”, ka internetā sameklēju informāciju un aizrāvos ar šo nodarbi. Gleznošana man patīk, bet dekupāža tomēr aizrauj vairāk. Bija viena ziema, kad paliku bez darba, un tad nevarēju vien sagaidīt pavasari, lai varētu sākt darboties dārzā. Kopš atklāju dekupāžu, nesaprotu, kur pazūd laiks. Pavasarī tik attopies, ka atkal jāsāk sēt un stādīt. Bērni izauguši, un rūpju ir mazāk, tāpēc vajag kādu nodarbošanos sirdij. Nevar taču visu laiku pie televizora vai datora sēdēt. Vēl viena aizraušanās ziemā ir Adventes vainagu veidošana. Kad strādāju — visa istaba pilna ar dažādiem materiāliem, un pulkstenī neskatos, līdz laiks ir jau divi vai trīs naktī.
Idejai vajag īsto
mirkli
— Vai zināt, kāds būs darba galarezultāts?
— To nekad nevar paredzēt. Daudz kas atkarīgs no noskaņojuma. Dažkārt darbs izdodas tāds gaišs, citkārt drūms vai pat skarbs, acīmredzot, ja esmu bijusi sliktākā noskaņojumā. Ir bijis, ka viena un tā pati ideja uz divām pudelēm izskatās pilnīgi atšķirīgi. Pārtaisīt gan nav tik vienkārši. Reiz vienu pudeli gatavoju, bet man tomēr nepatika galarezultāts. Trīs dienas to mērcēju, lai noņemtu dekoratīvās kārtas. Ja kas nepatīk, pudeli gan nesaplēšu. Dažkārt kāds darbs stāv puspabeigts, un tad vienā mirklī uzrodas ideja, kas tur nepieciešams.
— Kādas krāsas jums ir tuvākas?
— Vienmēr patikusi zaļā krāsa. Tās ir daudz arī manā apģērbā. Dažkārt jau domāju, ka tomēr vajag kaut ko pamainīt. Brūnā gan nesaista, lai gan arī tai ir tik daudz skaistu toņu. Kā man patīk ceriņu, lavandas krāsa! Katrai krāsai ir savs lietojums.
— Tuviniekus arī izdodas piesaistīt šai nodarbei?
— Ja dēls ierauga kādu interesantas formas pudeli, ved man. Pēc profesijas viņš ir celtnieks, bet cilvēks ar izdomu. Vasarnīcā man ir jau vesels plaukts ar dažādu formu pudelēm, kas gaida ziemu. Ja pati ko interesantu ieraugu, nopērku. Meita arī izmēģināja darināt rotu kārbiņas. Kad mazdēls atnāk, uzreiz dodas pie skapja ar pudelēm un visas pārcilā.
Pie Astras ar
asterēm
— Stāstījāt, ka šobrīd pirmajā vietā ir dārza darbi. Ko audzējat?
— Lielākoties vasaras puķes, tomātu, gurķu un garšaugu stādus. Pārdodu tos arī tirgū Aizkrauklē, bet tikai kādas divas vai trīs nedēļas pavasarī, jo sākas ravēšana. Tad ziedu pušķu gatavošanas laiks. Māsīca teica, ka jau bērnībā man tos izdevies izveidot visskaistākos. Man ir arī diploms floristikā. Savulaik bija labi kursi, ko Aizkraukles profesionālajā vidusskolā vadīja Daina Zariņa. Viņa mums mācīja ne tikai kompozīcijas, bet arī veidot kolāžas un citas lietas. Vēlāk apmeklēju Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvātos kursus floristikā un pēc to beigšanas ieguvu diplomu.
— Dārzkopjiem gan jāsamierinās ar dabas untumiem.
— Katrs pavasaris ir atšķirīgs. Šoreiz pat — trīs reizes sēju baziliku, bet tā arī neizdīga. Dažkārt ir pārdzīvojumi, ka iesēj sēklas, bet izaug citādāks augs, nekā norādīts uz sēklu paciņas. Labi vēl, ja kaut kur pēc tam tas noder, bet dažkārt ir ne šis, ne tas. Pērn man bija ļoti daudz pildīto margrietiņu, bet izsala, tāpat kā tulpes un lilijas. Šogad vairāk iestādīju dālijas, kas agrāk tā īsti nepatika, bet ievēroju, ka cilvēkiem patīk šie ziedi pušķos. Ļoti daudz ir gladiolu.
— Daudz cilvēku dodas uz tirgu pēc ziediem?
— Jā. Zieds nemaksā tik dārgi, lai nevarētu to atļauties nopirkt pašu vai citu priekam. Kāds cilvēks atzina — latvietis nenopirks citu ikdienai nepieciešamu lietu, bet ziedu gan. Reiz pagājušajā gadā aizvedu uz tirgu asteres. Pienāk viena, tad otra un vēl citas pircējas, līdz puķes man beidzas. Pēc brītiņa atnāk cita un teic — kā tad tā, viņai jāiet ciemos pie Astras, bet asteres beigušās! Tā ka tieši zieds svinamajās dienās ir ļoti svarīgs.
Uz skolu zābakos
— Nedēļas nogalē būs Aizkraukles novada svētki. Cik ilgi esat aizkraukliete?
— Dzīvoju te jau no četru gadu vecuma. Kopā ar vecākiem uz šejieni pārcēlāmies no Madonas rajona. Māte strādāja betona rūpnīcā, bet tēvs bija traktorists. Viņš tās ļoti stāvās nogāzes pie hidroelektrostacijas līdzināja. Atceros, ka sākumā, tāpat kā citi strādnieki, dzīvojām teltī. Ielu nebija, un pārvietojāmies pa laipām. Tad vecākiem piešķīra istabu trīsistabu dzīvoklī bijušajā Ļeņina ielā 1, kur mita trīs ģimenes. Uz skolu gāju gumijas zābakiem kājās, un tad vēl tik tikko varēja iziet sausām kājām. Vēl atceros, kā pie HES veidoja Daugavas aizsprostu un upē vēla lielus betona klučus.
— Visus šos gadus bijusi iespēja vērot, kā pilsēta veidojas?
— Skaista tā kļuvusi. Visi, kuri atbrauc, skatās un priecājas. Man pa dzīvokļa logu arī paveras brīnišķīgs, skaists skats — var vērot dabu un cilvēkus. Tepat līdzās ir mūzikas skola, kur dēls mācījās. Viņš ar ģimeni arī dzīvo Aizkrauklē. Meita ir friziere un ar savējiem dzīvo Rīgā.
Pareizā
izvēle
— Kādus darbus pati esat strādājusi?
— Dažādus. Pēc skolas kādu laiku biju konduktore autobusā, vēlāk strādāju par grāmatvedi. Pēdējā darbavieta bija Aizkraukles slimnīcas bērnu nodaļa, kur 13 gadu nostrādāju par saimniecības māsu. Tas bija skaists laiks. Darbs pie bērniem patika, un arī kolektīvs bija labs. Man dzīvē vispār ir veicies, jo allaž līdzās ir tikai labi cilvēki.
— Kur vīru satikāt?
— Tepat Aizkrauklē. Valdis bija autobusa vadītājs. Kad vēl draudzējāmies, viņš man bieži dāvināja šokolādes “Lukss” lielo tāfelīti. Tad spriedu, ka tāds cilvēks nebūs skops, un izvēle bija pareiza. Šogad jau aprit 40 gadu, kā esam kopā. Pa šiem gadiem no viņa neesmu slikta vārda dzirdējusi, un viņš mani allaž atbalstījis. Vēlākos gados Valdis strādāja par tālbraucēju un ar automašīnu apceļoja daudzas valstis.
— Arī jums patīk ceļot?
— Reiz braucu līdzi vīram līdz pat Francijas robežai, bet tomēr nepatika — priekšā nebeidzams ceļš, un automašīnā jāpavada tik daudz laika. Labāk esmu mājās pie savām puķēm. Dēlam gan patika tēvam līdzi doties. Meita ar znotu pirms diviem gadiem aizveda mani ceļojumā uz Itāliju. Bija skaisti, tomēr citas zemes mani nevilina. Esot Itālijā, pārdzīvoju, kas notiks ar manu dārzu, jo man taču jāizrok gladiolas! Atbraucu, bet vīrs jau visu bija padarījis. Mājās tomēr labāk un mierīgāk. Lai jaunie brauc, bet mēs ar mazdēlu varam doties pārgājienā Aizkraukles apkārtnē. Te ir tik daudz skaistu vietu. ◆
