Aizvadītās nedēļas saulainā un beidzot siltā maija sestdiena kā radīta, lai pavadītu laiku ārpus pilsētas, ne tikai priecājoties par Latvijas dabas skaistumu, bet arī vismaz nedaudz ielūkojoties tās noslēpumainajā pasaulē. Šoreiz ir iespēja uzzināt kaut ko vairāk par Korkules ūdensrijēju, kas ir Sērenes pagasta teritorijā un ko Latvijas Petroglifu centrs (LPC) nominējis par šīgada ģeoloģisko objektu.
Veidojies leduslaikmetā
Ceļa posmā Sērene — Sece nogriežos pie norādes, citādi nepamanāmā zālainā celiņā, braucot vēl pārsimt metru, esmu klāt. Priekšā automašīnu rinda, un pie stenda, ko šīgada sākumā novietoja līdzās Korkules gravai, pulcējas šīsdienas pasākuma rīkotāji — LPC pārstāvji ar palīgiem, eksperti, vietējie interesenti, Jaunjelgavas novada domes pārstāvji. Klāt ir arī informācijas stenda satura autors ģeologs Dainis Ozols, kurš brīvdabas lekcijā īsi pastāsta par to, kā veidojies reljefs šajā vietā.
“Ūdensrijēji Korkuļu upītes senlejā caur pazemes noteces sistēmu ir savienoti ar ūdeņu izplūdes vietām Lauces senlejā. Dabas piemineklis ir unikāls visā Latvijas mērogā kā lielākā tieši novērojamā upes ūdeņu pārplūdes vieta. Korkuļu upītes un Lauces senlejas veidojušās leduslaikmeta noslēgumā kā Lejasdaugavas senlejai paralēlas zemledāja ūdeņu noteces artērijas. Šobrīd Korkuļu senlejā 650 metru garā posmā ir vismaz 10 ūdensrijēju — vietas, kur upes gultnē vai tās tiešā tuvumā aizplūst upītes ūdens. Savukārt Lauces senlejas pamatkrasta piekājē ir vismaz astoņas ūdeņu izplūdes vietas. Attālums gaisa līnijā starp tuvākajām lielajām ūdeņu ieplūdes pazemē un izplūdes virszemē vietām ir 550 metru, augstuma starpība — aptuveni 25 metri. Pazemes ūdeņu pārplūde notiek caur plaisainiem nogulumieža dolomīta slāņiem,” lasu informācijas stendā.
Publiski — pirmoreiz
Šodien paredzēts arī interesants eksperiments hidroģeoloģes doktores Aijas Dēliņas vadībā, kas ļaus noskaidrot upītes ceļu pazemē. “Tas ir pirmais publiskais šāda veida zinātniskais eksperiments Latvijā,” stāsta dabas pētnieks, vēsturnieks, LPC vadītājs un viens no pasākuma iniciatoriem Andris Grīn-
bergs. “Šādus eksperimentus līdz šim veicām Skaistkalnes un Iecavas pusē, taču tie nebija publiski,” atklāj hidroģeoloģe Aija Dēliņa.
Iebaudījuši pašvaldības sarūpēto maltīti, dodamies lejup gravā, un skatienam paveras miniatūra, skaista, saules pielieta ieleja. Strauspapardes vēl nav līdz galam atritinājušas lapu kamolīšus, pāri šaurajai upes gultnei sakritušie koki liecina, ka te nenotiek saimnieciskā darbība. Iztraucēts kailgliemezis gozējas plaukstā fotoaparātu ielenkumā un apjucis nesaprot viņam veltīto uzmanību. Paleontologs Māris Rudzītis, brienot cauri strauspaparžu audzei, teic, ka šis ir Eiropas nozīmes biotops, nogāžu un gravu meži ir mājvieta augu saimēm, kas neaug gluži kurā katrā vietā.
Aizraujas elpa
Aija Dēliņa izvēlas vietu, kur straumē ieliet īpašo, dabai nekaitīgo krāsvielu. Ilgākā saules gaismas iedarbībā zaļā krāsa noārdītos, bet pazemē tas nedraud, tāpēc viela ir piemērota ieceres īstenošanai. Mazajā plastmasas trauciņā viela ir oranžā krāsā, pievienojot koncentrātam ūdeni, tonis kļūst vēl piesātinātāks. Taču, kad tumšo koncentrāta masu ielej upītē, aina kļūst sirreāla: spilgti zaļa straume aizlokās skaistās ielejas līkumos. No neticamā skata elpa aizraujas ne tikai man, pat eskperti aizrautīgi sajūsminās, jo neesot iedomājušies, ka skats būs tik iespaidīgs! Drīz straume, cik tālu sniedzas skatam, ir spilgti zaļajā krāsā. Tā apraujas pēkšņi — vienā no ūdensrijēja negausīgi izslāpušajām “mutēm”. Prognozētajā avota izplūdes vietā — Lauces senlejas pamatkrasta piekājē — indikatoram, pēc speciālistu domām, būtu jāparādās, ātrākais, aptuveni pēc pusstundas.
Jāgaida ilgāk, kā
iecerēts
Braucam uz avota izplūdes vietu, mašīnu kolonna dodas puskilometru uz Aizkraukles pusi, un nogriežamies pie norādes “Sērenes karsta kritenes”. Dziļajā piltuvveida ieplakā sākas “gaidīšanas svētki”. Sākotnēji lielākā daļa ielenc izplūdes vietu, taču, laikam ritot, izklīst pa gravu. Hidroģeoloģe Aija kopā ar studentiem dodas veikt mērījumus ūdenskrātuvē. Bet tiem, kuri vēlas, dabas iepazīšanas stunda turpinās.
LPC biedrs un fotogrāfs Vilnis Spundiņš, iekārtojies stāvajā nogāzē, vēro un iemūžina skudras. “Vai tās varētu būt spožās skudras?” viņš prāto, pienāk Māris, aplūko kukaiņus un domā, ka, iespējams, tā varētu būt. Spožās skudras pūžņus veido atsevišķi augošu koku dobumos un pie koku saknēm, turklāt pārsvarā apdzīvo lapkokus. Šīm skudrām jāsmaržo pēc odekolona, nevis skudrskābes — skudru sugas noteikšanas gudrībās padalās Māris. Pēc brīža viņš paceļ no zemes akmeni, kas sākotnēji šķiet gluži parasts, un rāda iespiedumus. Skaidri saskatāmas gliemežvāka fosilijas — starveida svītriņas, ikkatru sīkāko iespiedumu atstājusi reiz dzīvojusi radībiņa.
Gaidot veicam “labdarības akciju”, sagādājot odiem bezmaksas maltītes. Uzmācīgo asinssūcēju dāmu te ir daudz. Skaidrs, katram kaut kā jādzīvo. Pagājusi aptuveni stunda, un izskan prātojumi, ka zaļais ūdens saules gaismā varbūt izlauzies citā vietā. “Sācies hokejs, Latvija pret krieviem,” kāds paziņo, visi tūlīt sarosās, un, izdzirdot, ka rezultāts ir 1:0 mūsējo labā, oma uzlabojas un atgriežas ticība, ka ūdens arī gan jau drīz nāks. Kad spēles rezultāts ir 1:3 (Krievijas labā) un kad esmu pabarojusi jau pienācīgu skaitu odu, dodos projām, novēlot palicējiem pacietību “līdz uzvarai”, kura, kā vēlāk izrādās, jāgaida vēl aptuveni stundu. ◆
