Likums
„Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas
ierobežošanu” Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā ir
iestrēdzis jau otro gadu. Tiesa, laiku pa laikam sanāk komisija,
sanāk Sabiedrības veselības apakškomisija, sanāk darba grupa,
paspriež, nobalso. Vienmēr šajās tikšanās reizēs pazaudē
Ārstu biedrības priekšlikumus. Un, kas ir ļoti raksturīgi, –
neizdodas veikt Saeimas komisijas audioierakstu, jo „kāds
vadiņš nav bijis savienots ar ierakstu ierīci”.
Tieši tā arī bija 20. maijā – komisija sprieda, lēma, runāja,
bet viss runātais tā arī netika ierakstīts, lai nebūtu
pierādījumu par sacīto.
Otrs
aspekts Saeimas komisijā ir nopietnas garas diskusijas par to, vai
vajag nesmēķēt 10 metrus no kādas ēkas ieejas. Tajā pašā
laikā netiek pieļauta diskusija par būtisko – cita cilvēka
neapkūpināšanu ar otrreizējiem dūmiem. Likuma mērķim vajadzētu
būt ļoti skaidram – aizsargāt cilvēka veselību un tiesības uz
tīru, ar tabakas un augu smēķēšanas produktu dūmiem
nepiesārņotu vidi, kā arī kārtību, kādā valsts kontrolē
tabakas, tabakas izstrādājumu un augu smēķēšanas produktu
apriti, tabakas izstrādājumu reklāmu, sponsorēšanu un smēķēšanu
publiskās ēkās, būvēs, telpās un teritorijās.
Ikvienai
personai ir tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, bet valstij ir
pienākums aizsargāt cilvēku veselību. Ikvienam nesmēķētājam
ir tiesības uz svaigu, nepiesārņotu gaisu un tiesības
nepaaugstināt saslimšanas risku, un šīs tiesības ir prioritāras
pār smēķētāju interesēm.
Otrreizējie
dūmi, tāpat kā smēķēšana, izraisa vēzi, insultu, infarktu,
astmu, hronisku obstruktīvu plaušu slimību. Pieņemsim, ka
smēķētājam ir tiesības pašam izlemt, kā saīsināt savu dzīvi.
Toties viņam nav tiesību piespiest citiem saslimt un nomirt. Tātad
nedrīkst būt nekādas smēķēšanas citu klātbūtnē. Nu labi, ir
cilvēki, kas piecieš smēķēšanu, atļauj to savā klātbūtnē.
Bet tādā gadījumā smēķētājam ir jāprasa atļauja, nevis
jāreaģē uz aizrādījumu.
Izskaidrošu
vienkāršāk. Ja smēķētājs smēķē uz savas privātmājas
balkona, tad viņam ir visas tiesības to darīt. Iespējams, ka viņš
dzīvo divstāvu namā, kur uz balkoniem vienlaikus iznāk četri
smēķētāji, ļuļķē, bet cits citam netraucē. Patiesībā –
lai viņi to dara – ārsti gadā spiesti 1000 smēķētājiem
amputēt kājas, nogriezīs arī šiem. Smēķētājiem ātri
iestājas impotence, nu demogrāfija būs jārisina citiem.
Bet!
– ja uz blakus balkona ir izvesti bērnu ratiņi, citam kaimiņam
smēķu dūmi iet istabā un traucē, uz blakus lodžijas tiek
izvests invalīds vai pat iznāk jauns pāris skūpstīties –
smēķēšana uz balkona vai lodžijas ir nepieļaujama. Ar likumu
administratīvi sodāma.
Es
aicinu Saeimas deputātus pārstāt dejot tabakas industrijas
stabulītes pavadībā, pārstāt diskutēt ap un par sīkumiem –
cik lielā kioskā drīkst cigaretes pārdot, kuru māju kāpņu
telpās drīkst smēķēt, bet kur citiem tas ir jāaizrāda.
Vienkārši
Saeimas komisijai ir pašai jāizveido priekšlikums likuma „Par
tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas
ierobežošanu” otrajam lasījumam, kas nosaka nesmēķētāja
tiesības un tīru gaisu un veselību, kas attiecas gan uz
iekštelpām, gan darba vietām, gan militāro dienestu un Iekšlietu
ministrijas struktūrām (fakts – pārlieku bieži karavīri tiek
pakļauti savas tiešās priekšniecības vardarbībai, jo smēķēšana
veicina saslimstību un nāvi, tātad ir vardarbība pret personu).
Un
tomēr – kāda ir atbilde uz jautājumu: kas liek Saeimas deputātam
cīnīties pret cilvēku veselību? Tabakas industrijas lobijs, kas
pat neslēpj, cik ļoti dažādām metodēm atbalstot partijas pirms
vēlēšanām. Saeimas komisijā pretēji visām Eiropas veselības
regulām goda vietā bija British
American Tobacco
pārstāvis.
