Ineta Bundure ir pirmsskolas skolotāja un metodiķe Aizkraukles specializētajā bērnudārzā “Saulīte”. Ineta pieder pie cilvēkiem, kuri savu darbu dara pamatīgi, ar lielu atbildības izjūtu, pārdzīvo neveiksmes un no sirds priecājas par bērnu sasniegumiem un kopīgiem panākumiem. Tas ir koknesietes sirdsdarbs, par ko domā, arī aizverot bērnudārza vārtiņus, bet bērnu dzīvesstāsti nodarbina Inetas prātu arī tad, kad viņi jau pārkāpj “Saulītes” slieksni un aiziet lielajā dzīvē.
Profesiju iepazīst vasaras brīvlaikā
—Pastāstiet, kā izvēlējāties savu profesiju?
—Vēl vidusskolas laikā vasaras brīvdienās mums piedāvāja pastrādāt nesen atvērtajā Valles bērnudārzā un nopelnīt sev brīvpusdienas. Tas bija kolhoza laiks, tāpēc aprēķināja pat to, cik dienu jānostrādā, lai mums piešķirtu brīvpusdienas, bet darbs ar bērniem patika un padevās, tāpēc strādājām visas vasaras. Pēc vidusskolas beigšanas bija iecere studēt ķīmiju un vēlāk strādāt par šī priekšmeta skolotāju. Stājos Latvijas Universitātē, bet neizturēju konkursu, tāpēc turpināju strādāt Valles bērnudārzā. Pēc bērnudārzā aizvadītā gada sapratu, ka darbs pirmsskolā man patīk, tas ir mans aicinājums, tāpēc izvēlējos studēt, lai apgūtu šo profesiju. Gribēju iestāties Liepājas Universitātē, bet tur bija jākārto eksāmens bioloģijā, ko nevēlējos darīt, tāpēc atbraucu mājās, nemaz nemēģinot. Pēc gada, kad devos vēlreiz, šī eksāmena vairs nebija, tāpēc veiksmīgi iestājos un neklātienē beidzu studijas.
— Kā sākāt strādāt bērnudārzā Aizkrauklē?
— Valles bērnudārzā biju nostrādājusi septiņus gadus, tad apprecējos, un bija jādomā par lielāku un plašāku mitekli ģimenei, bet Vallē tolaik tādu iespēju nebija. Man Kokneses pagastā bija vectēva lauku mājas, kas stāvēja tukšas, tāpēc, daudz nešauboties, pārnācām uz tām. Pieteicos darbā bērnudārzā “Saulīte”, un te ir mana darbavieta kopš 1994. gada.
— Salīdzinot laiku pirms divdesmit gadiem, kad bērnudārzā drīkstēja strādāt vidusskolnieces, šodien prasības pirmsskolas skolotājiem ir ļoti augstas. Kā to vērtējat?
— Manuprāt, prasības ne vienmēr ir pamatotas, tās reizēm ir arī pārāk augstas. Mūsu vidū ir cilvēki, kuri labprāt strādātu pirmsskolas izglītības iestādēs un ir piemēroti šim darbam, taču viņiem nav vajadzīgās izglītības, nav arī naudas, lai studētu. Darbs ar bērniem ir sirdsdarbs, ne visi to ilgstoši spēj darīt, tāpat kā ne visi augstskolas diplomi garantē to, ka profesionālis “uz papīra” arī dzīvē ir labs speciālists. Mums reizi trijos gados jāapmeklē kursi, ir arī dažādi semināri, kuros regulāri pilnveidojam savas prasmes, gūstam pieredzi un arvien mācāmies ko jaunu.
Mammas un babas
— Vai esat domājusi par to, ka saņemat salīdzinoši mazu atalgojumu par savu darbu? Varbūt arī jums, līdzīgi kā vispārizglītojošo iestāžu skolotājiem, vajadzētu savas tiesības pieprasīt skaļāk?
— Esmu domājusi par to, ka mūsu darbu un ieguldījumu līdz galam nenovērtē. Skolotāja profesija tomēr ir prestižāka par bērnudārza audzinātāju, lai gan domāju, ka mēs bērna attīstībā ieguldām ļoti daudz, katru gadu aug arī prasības, kas mums jāiemāca, cik daudz bērnam jāzina, pirms viņš dodas uz skolu. Šobrīd mums bērns atbilstoši viņa attīstības līmenim un spējām ir jāsagatavo skolai, viņam vajag prast gan lasīt, gan rakstīt. Droši vien mēs, pirmsskolas skolotāji, esam pārāk klusi un miermīlīgi, daudz neprotestējam un neiebilstam, vien darām savu darbu. Par mūsu tiesībām un algām droši vien būtu jācīnās arodbiedrībai, līdzīgi kā to dara skolotāji.
— Šis noteikti nav darbs no astoņiem līdz pieciem, par ko mājās vairs nav jādomā.
— Protams. Daudzajos darba gados ir bijuši neskaitāmi gadījumi, kad, aizverot bērnudārza durvis, galvā joprojām jautājums: kā labāk palīdzēt bērnam, kā ar viņu strādāt, lai viņš būtu ieguvējs. Visvairāk nodarbina bērniņi, kuriem ir lielākas problēmas, tāpēc ar viņiem iznāk vairāk strādāt, un, protams, mēs pieķeramies viens otram. Bet arī tā ir mūsu darba specifika — ielaižot katra bērna dzīvi, problēmu un viņu pašu savā sirdī, mums jāpieņem, ka kopā esam vien dažus gadus. Arī bērni mums pieķeras — jaunākās audzinātājas sauc par mammām, bet manā vecumā viņiem jau esam babas.
Problēma ir
— Ar ko ikdiena specializētajā bērnudārzā atšķiras no citām pirmsskolas izglītības iestādēm?
— Es gadu strādāju ar bērniem logopēdiskajā grupā, pēc tam grupiņā, kuru apmeklē bērniņi ar dažādām redzes problēmām, tāpēc varu runāt tikai par savu pieredzi. Darba gados grupiņā ir bijis arī pavisam neredzīgs puisītis, kurš tagad mācās Strazdumuižā, un tas ir bijis grūtākais posms manā darbā. No sākumā bija ļoti grūti, jo nevarēju saprast, ko bērns redz, ko neredz. Braucu uz kursiem, ko organizēja Redzes centrs, speciālisti stāstīja par visām acu slimībām, par to, ko bērns varētu redzēt, konsultēja speciālais vājredzīgo un neredzīgo skolotājs. Diemžēl bērnu, kuriem ir dažādi attīstības traucējumi, kļūst arvien vairāk.
— Vai esat atradusi atbildi, kāpēc tā notiek?
— Viens no iemesliem — mūsu steidzīgais dzīves ritms, neveselīgais dzīvesveids — smēķēšana un alkohola lietošana noteikti nelabvēlīgi ietekmē bērna attīstību. Redzu, ka ir bērni, kuriem ir vienlaikus vairākas problēmas, un arī mums darbs paliek arvien grūtāks, jo jātiek galā ar visām. Diemžēl arī vecāki ne vienmēr izprot to, kāds ir labākais veids, kā palīdzēt saviem mazuļiem. Nereti, cenšoties pasargāt un ignorējot slimību vai dažādus attīstības traucējumus, bērnam tiek nodarīts pāri vēl vairāk, nekā laikus apzinoties problēmu un to risinot.
Jāieklausās arī citos
— Vai tas nozīmē, ka bērna attīstība un tas, cik kvalitatīvi viņš varēs dzīvot, daudz atkarīgs arī no tā, cik ātri viņa problēma ir apzināta?
— Jā. Reizēm pieaugušajiem liekas, ka logopēds ar bērnu pastrādās mēnesi un visas runas problēmas atrisināsies, bet tā nav. Pirmkārt, vecākiem nav jābaidās un jāspēj atzīt, ka problēma ir, un tā ir jārisina, nevis jāignorē. Man bija saruna ar kādu māmiņu, kurai draudzene aizrādījusi, ka nevarot saprast, ko viņas bērniņš runā. Bet māmiņa ar bērnu ir kopā no dzimšanas, skaidrs, ka viņa saprot mazā vēlmes no pusvārda, tāpēc ļoti svarīgi, ka vecāki spēj ieklausīties draugos, ģimenes locekļos, kuri pamana problēmu pirmie.
— Vai sabiedrībā joprojām valda stereotipi, tāpēc vecāki bērnus, kuriem vajadzīga speciālistu palīdzība, tomēr izvēlas vest uz parastu bērnudārzu?
— Šodien visi bērnudārzi nodrošina logopēdu, tāpēc vecākiem liekas, ka neko vairāk nevajag. Atšķirība ir tā, ka parastā bērnudārzā bērniņš ar attīstības traucējumiem un problēmām visu laiku tiek “pievilkts” klāt pārējiem, nereti bērnu vidū ir atstumts un vienmēr paliek pēdējais, kas viņa attīstībai nav labi. To saku, jo zinu, kādi bērniņi atnāk pie mums — ierāvušies sevī, nedroši un klusi, bet vēlāk atraisās un iedzīvojas. Pie mums visa ikdiena ir pakārtota katra bērna individuālajām vajadzībām, grupas ir mazas, un katram bērnam ir nodrošināti vajadzīgie speciālisti un nodarbības. Kad ir sperts pirmais solis — apzināta problēma, vecāki ātri vien saprot, ka bērns te ir tikai ieguvējs.
Ģimenes vaļas-
prieks — ceļošana
— Kam atliek laiks pēc garās darbdienas?
— Mums ir lauku māja Kokneses novadā, katru dienu abas ar meitu braucam uz darbu — es uz bērnudārzu, viņa uz skolu. Ir neliela saimniecība, turam vistas, divas cūkas pašu iztikšanai, ir arī divi mājas sargi un kaķene Beta. Daļu zemes, ko pašiem nevajag, iznomājam. Dārzā audzējam kartupeļus, dažādus dārzeņus, esam iekopuši arī augļudārzu. Patīk puķes, visvairāk — lilijas, ko arī audzēju un, piepērkot savai kolekcijai klāt kādu jaunu sīpolu, arvien paplašinu savu puķudobi. Priecājos, ka meita pārņēmusi daudzus darbus un tos izdara manā vietā, piemēram, palīdz gatavot ēdienu. Tie ir darbi, kas kādam jāpadara, neraugoties uz nogurumu pēc darbdienas.
— Ko darāt kopā ar ģimeni?
— Mums ir tradīcija katru gadu apceļot kādu Latvijas vietu, pagājušajā vasarā devāmies uz Daugavpils pusi, bijām arī Gārsenē un Ilūkstē. Ceļojot ar ģimeni, iespēja pašiem atrast vietas, ko vēlamies apskatīt, izveidot savu maršrutu, arī laiks nav ierobežots, nekā tas ir dodoties ekskursijā grupā. Ar tūrisma kompānijām izmantojam iespēju doties vienas vai divu dienu braucienā uz Lietuvu vai citurieni, šopavasar ar meitu bijām Igaunijā uz orhideju parādi. Esmu bijusi Austrijā, Čehijā, Slovākijā un Polijā, labprāt brauktu vēl, ja būtu tāda iespēja. Vēlos apskatīt Vāciju un Igauniju. Patīk vērot citu valstu arhitektūru, skaistos parkus, dabu, jo katrā zemē daudz kas ir atšķirīgs un īpatnējs. Ir gadījies, ka ceļojumā sastopu kādu paziņu vai vismaz cilvēkus no Aizkraukles puses, tāpēc vienmēr domāju, ka no sevis jau nekur nevar aizbēgt, lai cik tālu prom dotos.
— Kas jūs uzmundrina un dod spēku jaunai dienai?
— Lielu prieku un atbalstu sniedz mājdzīvnieki, īpaši kaķene Beta. Viņa uzmundrina, jūt, ja esmu nomākta, ja man bijusi grūta diena un par kaut ko esmu sabēdājusies, viņa bez saukšanas nāk klāt, glaužas klāt un samīļo. Pēc tam uzlabojas pašsajūta un atgriežas dzīvesprieks. Spēku rodu arī kādā labā domugraudā, atziņā, ko izlasu un grūtā brīdī to vienmēr atceros. Dzīvē ir bijuši dažādi brīži, reizēm nolaižas rokas un neko vairs negribas, bet arvien jātiek tiem pāri. Esmu tāds cilvēks, ka satraucos par sīkumiem, vienmēr visas problēmas cenšos atrisināt pati, lai nav jālūdz citiem un jāapgrūtina. Vakari ir laiks, kad varu palasīt žurnālu, paminēt krustvārdu mīklas, pārdomāt, kas dienā noticis, un sakārtot domas jaunai dienai. ◆
