Šodien aprit 80 gadi, kopš Latvijā 1934.gada 15.maijā tika rīkots
toreizējā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa un viņa līdzgaitnieku valsts
apvērsums, atlaižot Saeimu un aizliedzot politisko partiju darbību,
tādējādi demokrātiskā valstī tika ieviests autoritārs režīms.
Latviju trīsdesmitajos gados, tāpat kā lielāko daļu Eiropas valstu,
arī skāra autoritāro režīmu veidošanās vilnis. Toreizējais valdības
vadītājs Ulmanis, vienas no Latvijas ietekmīgākajām partijām – Zemnieku
savienības – vadītājs, 1934.gada 15.maija naktī veica “klusu” un
sabiedrībā gandrīz nemanāmu apvērsumu.
Tautas ievēlētais parlaments – Saeima – tika padzīta. Šis notikums
neizraisīja gandrīz nekādu pretestību. Nākamajā dienā, 16.maijā,
attaisnojot savu rīcību, Ulmanis teica, ka veicis apvērsumu tāpēc, ka
ekstrēmie spēki apdraudējuši valsts drošību.
Gandrīz viennozīmīgi Latvijas vēsturnieki atzīst Ulmaņa personiskos
nopelnus Latvijas valsts veidošanās periodā 1918. un 1919.gadā, bet seši
autoritārā režīma valdīšanas gadi ir viens no vispretrunīgākajiem
notikumiem valsts vēsturē.
Neievērojot vēsturnieku viedokļus, daļā Latvijas sabiedrības minētais
Ulmaņa režīms ir populārs. Diktatūra esot bijusi maiga: Ulmanis
nesimpatizēja militāristiem, nenotika masu aresti, netika piespriesti
nāvessodi. Kad Ulmanis pārņēma varu, tautsaimniecība bija pārvarējusi
viszemāko punktu un pasaulē iesākās labvēlīga saimnieciskā konjunktūra.
Tādējādi tautas apziņā Ulmaņa režīms vislielāko popularitāti bija
iemantojis ar ekonomiskās rosības kāpumu un nosacītu dzīves līmeņa
stabilizēšanos pēc saimnieciskās krīzes.
Vēsturnieki uzskata, ka autoritārais režīms pārtrauca arī nebeidzamos
neauglīgos partiju strīdus (pēdējā Saeimā bija 21 partija), radot
ilūziju par “tautas apvienošanos”. Tomēr starp vēsturniekiem valda
uzskats, ka autoritārā režīma izveidošanās nozīmēja attālināšanos no
liberāli demokrātiskas sabiedrības veidošanas. Tauta no līdzdalības
politikā tika atstumta, un ap tā dēvēto “vadoni” pulcējās tikai lišķi un
viņa atbalstītāji.
Viens no zināmākajiem Ulmaņa biogrāfijas autoriem Edgars Dunsdorfs
rakstīja: “Ar bardzību vēršoties pret jaunā režīma kritiku, Ulmanis
Latvijas atjaunošanu nevis veicināja, bet gan gremdēja. Vienotās tautas
ideāls palika nesasniegts – 15.maijs sašķēla tautu daudz vairāk nekā
jebkurš cits notikums valsts neilgajā pastāvēšanas laikā.”
Kaut arī toreizējais Valsts prezidents Alberts Kviesis neatbalstīja
apvērsuma veikšanu, viņš turpināja pildīt prezidenta pienākumus un
parakstīt Ulmaņa Ministru kabineta izdotos likumus. Ievērojot to, ka
Ulmanis bija atlaidis Saeimu un pārtraucis Satversmes darbību, Kviesis
varēja palikt savā amatā līdz Satversmes darbības atjaunošanai un jauna
prezidenta ievēlēšanai, taču Ulmanis, pamatojoties uz paša 1936.gada 12.
martā izdoto likumu, 11.aprīlī pats pārņēma prezidenta pilnvaru
pildīšanu.
