Dzimusi pavasara skaistākajā mēnesī, maijā, laikam tāpēc arī patīk ziedi, kas smaržo. “Narcises, maijpuķītes,” teic staburadziete Laila Kaufmane. Uzkalniņa, kas līdzās “Slūzānu”mājām, pakājē balto un reibinoši rūgti smaržo ieva. Galvassāpes kā daudziem citiem ievu spēcīgā smarža nerada, Laila labprāt tās ziedošas ieliek vāzē.
Vajag brīvību
“Slūzānos” Laila periodiski dzīvojusi kopš divu gadu vecuma, kad vecvecāki mājas iegādājās, šurp pārnākot no Aizkraukles pagasta. Nu jau daudzus gadus Laila kopā ar vīru Ludi un dēlu Lauri te dzīvo pastāvīgi. “Slūzānu” saimniecības pamatīgas akmens ēkas veido nelielu ieloku pagalmam. Iepretim tām pelēkiem dēļiem apdarināta pusotrstāva māja. Ābelēs blakus mājai tūlīt, tūlīt būs balti rožaina ikpavasara uguņošana. Vecajiem kokiem līdzās saimniece iedēstījusi jaunas mazas ābelītes. Pagalmā tumši brūnsarkanās, kā mazliet saburzītas, rokas pretī saulei stiepj peonijas. Aiz mājas saulē žūst sastrādātā zeme. Līdz šim vēl auksti, bet drīz kartupeļi pildīs sadzītās vagas, zemē iekaisīs burkānu, salātu, diļļu un citas sēkliņas. Govis “Slūzānos” vairs neslauc, Lailai netīk būt “piesietai pie govs astes”, vajag brīvību. “Ja slaucama govs, tad vienmēr esi “piesiets” pie mājas, grūti kaut kur aizbraukt,” saka Laila. Savu kārtību tomēr diktē pat nedaudzie truši un vistas, kur nu vēl, ja būtu kāda piena devēja! Ar trušiem saimniece “netutinās” un neucinās, lai nepadarītu vēl grūtāku garaušu ceļu uz pusdienu katlu.
Drūmums lai paliek malā
“Šobrīd esmu “bezdarbniekos” taču strādāju, tiklīdz rodas iespēja,” stāsta Laila. “Kad nepieciešams, vietējo pastnieci aizvietoju, kādu laiku pastrādāju arī sociālajā centrā.”
Lai gan mājlopu nav, tomēr darba lauku mājā gana. Turklāt lielāko dienas daļu Lailai aizpilda vaļasprieks — rokdarbi. Top cimdi — dūraiņi, pirkstaiņi — un zeķes. Lietā tiek likta arī savulaik Aizkraukles arodskolā apgūtā aušanas prasme. Lielās stelles gan vairākus gadu desmitus izjauktas stāv dīkā mājas bēniņos, bet mazās, tā sauktās jostu stelles, kurās arī šad tad top jostiņas un prievītes, izmanto biežāk.
“Meitenes sanāca kopā un izdomāja — vajag kaut ko tādu, paaicināja arī mani,” teic Laila par pagasta amatierteātri, kas darbojas nu jau pāris gadu. Sievas vien tajā, vīra neviena. Tāpēc arī lugas jāizvēlas piemērotas. Šobrīd Anitas Grīnieces viencēlienā “Puķu brokastis” staburadzietes iejūtas puķu “ādā”. Laila ir rozā Roze. Vispār viencēliens ir stāsts par sievietēm, kuras gaida Viņu — Lielisko vīrieti. Par to, kā gaida, par to, kādas ir gaidītājas un kāpēc ir vienas. Arī pagājušajā sezonā Staburaga sievas izvēlējās humorpilnu lugu. Drūmums lai paliek malā, kur var, tur vajag ar smaidu, ar jokiem. Pagājušajā nedēļā Staburaga amatierteātris devās uz Seces teātra svētkiem. “Teātra svētkos uzaicinātie eksperti kolektīvus arī vērtēja. Mums dramaturģijas neesot nekādas, bet tērpi glābjot visu,” pasmejas Laila. “Patīkami kaut kur izbraukt, satikt cilvēkus, paskatīties, kas kaimiņu amatierteātriem labs izdevies. Ikdiena jāpiepilda ar patīkamām lietām.”
***
Jubileja Lailai iegadās vienlaikus ar mātes un māsasmeitas dzimšanas dienām, visas trīs dzimušas maija pirmajā pusē. “Es mammai biju dāvana 35. dzimšanas dienā, man jubileja 13. maijā, viņai pēc četrām dienām,” smejas Laila. “Esmu dzimtas vidējais Vērsis, laikam arī visspītīgākais.” ◆
