“Pēc informācijas laikrakstā “Staburags” par sacensībām “Aizkraukles novada pusmaratons 2014” es nolēmu pavērot pusmaratona gaitu klātienē Aizkrauklē. Rosība, kas valdīja novada sporta centrā, mainīja manas domas — arī es nolēmu piedalīties, pārbaudīt savus spēkus 5,3 kilometru nūjošanas distancē,” stāsta koknesietis Jānis Šmits.
Patīk garās distances
— Cik ilgi nodarbojaties ar šo sportaveidu?
— Pirms dažiem gadiem ar šo sportaveidu rosināja nodarboties sieva. Nodarbības nūjošanā mūsu pašvaldībā vadīja sporta instruktore Zigrīda Sprukte. Viņas vadītajās nodarbībās ir iespējams nomāt nūjas, apgūt pareizas nūjošanas iemaņas, iegūt informāciju par nūjošanas labvēlīgo ietekmi uz cilvēka veselību. Sievai šis sportaveids iepatikās, bet man vairāk patīk skriešana. Neesmu jau nekāds lielais sportists, ar fiziskajām aktivitātēm nodarbojos, lai stiprinātu veselību.
— Vai izdodas arī uzvarēt?
— Sacensībās man nav svarīgs rezultāts, piedalos sava prieka pēc.
— Jaunībā arī sportojāt?
— Bērnības un jaunības gadi pagāja netālu no Gaiziņkalna, un jau no 3. klases piedalījos slēpošanas sacensībās. Trenējos Madonas sporta skolā. Vasarā skrēju garās distances — 1500, 3000 un 5000 metru. Pāris reižu esmu noskrējis arī 10 kilometru. Lauku mājas pļavā ierīkoju treniņu laukumu, kur varēju trenēties dažādos vieglatlētikas veidos. Regulāri spēlēju arī volejbolu un basketbolu.
Dienestā trīs gadi
— Kāpēc savu dzīvi nesaistījāt ar sportu?
— Gribēju iestāties Fizkultūras institūtā, bet tēvs atrunāja. Viņš sacīja — jāmācās nopietna profesija, ar sportu maizi nenopelnīsi, ar to domādams sportista karjeras īso laiku. Sapratu jau, ka visu mūžu tik labi neskriešu un par valsts un olimpisko čempionu arī nekļūšu. Iestājos toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātē. Taču pēc tā laika likumiem mani iesauca karadienestā.
— Kur dienējāt?
— Sākumā dienēju Sibīrijā, Krasnojarskā — dzelzceļnieku rotā, uz dzelzceļa veicu dažādus darbus. Brīvajā laikā turpināju nodarboties ar slēpošanu, kam aukstajā Sibīrijā bija ļoti piemēroti apstākļi. Pēc pusotra gada mūs norīkoja dienēt uz Uzbekistānu, kur Navoji pilsētā, tuksneša vidū, lielā karstumā cēlām gāzes elektrostaciju ar vairāk kā desmit agregātiem, remontējām arī termoelektrocentrāli.
Valstiska kļūda
— Ko iesākāt pēc dienesta?
— Atgriezies turpināju studijas augstskolā, to pabeidzu un nokļuvu darbā Koknesē, toreizējā Stučkas PMK, kas vēlāk tika pārdēvēta par Kokneses melioratīvās celtniecības valsts uzņēmumu. Mitrās lauku zemes uzlabošanai, meliorācijai savulaik bija pievērsta liela uzmanība. Gandrīz visu darba mūžu nostrādāju meliorācijā, līdz uzņēmumu likvidēja.
— Tā bija valstiska kļūda?
— Protams! Lauki, kurus kādreiz meliorējām, attīrījām no krūmiem, rakām grāvjus, tagad pamazām aizaug. Netiek regulāri koptas meliorācijas sistēmas. Kādreiz sakārtotos laukus Sunākstes, Neretas, Zilkalnes, Viesītes pusē tagad ir grūti pazīt. Melioratoru darbs ir kā izsēts vējā. Tagad meliorācijas pakalpojumus sniedz privātuzņēmumi, taču zemes īpašniekiem lielākoties trūkst līdzekļu un zināšanu lauku meliorēšanai, meliorācijas sistēmu uzturēšanai un kopšanai.
— Vai toreiz palikāt bez darba?
— Nē. Līdz pensijas vecuma sasniegšanai 12 gadu nostrādāju Pļaviņu HES par hidroloģijas un hidrobūvju uzraudzības inženieri.
Savs “Ikaruss”
— Vai PMK laikā arī sportojāt?
— Mums, melioratoriem, katru sestdienu, svētdienu notika dažādas sacensības. Darba kolektīvā bija spēcīga sportistu komanda, mums bija skaisti formastērpi un arī pašiem savs autobuss “Ikaruss”, kurā braucām uz sacensībām. Mūsu pārvalde bija pirmā Latvijā, kas nopirka savu autobusu. Meliorācijas nozarē strādājošajiem notika dažādas spartakiādes, bija sacensības arī profesionālajā jomā. Man patika sacensības fotografēt, pats attīstīju filmiņas un izgatavoju fotogrāfijas, kuru ir sakrājies ļoti daudz. Īpaši atmiņā palikusi mūsu melioratoru komandas uzvara skrējienā Bebri—Koknese—Bebri. Šajā skrējienā piedalījos arī es. Atceros, kā viens jaunietis skrēja basām kājām, jo domāja, ka tā var ātrāk sasniegt galamērķi. Tolaik piedalījos arī orientēšanās sacensībās. Sports man ir palīdzējis uzturēt veselību, tādēļ tagad varu skriet un daudz ko citu darīt ar prieku.
— Kādi toreiz bija jūsu labākie sasniegumi?
— Savā vecuma grupā vienu reizi biju rajona čempions GDA daudzcīņā — vajadzēja skriet, šaut, mest granātu un peldēt.
Lasa “Sportu”
no pirmā dienas
— Kur satikāt savu nākamo sievu?
— Mēs studējām vienā un tajā pašā augstskolā Jelgavā, tikai dažādās fakultātēs.
— Vai arī jūsu bērni iemīļoja sportu?
— Meitai patīk riteņbraukšana, bet dēls spēlē basketbolu.
— Interese par sportu bērnos ir ielikta šūpulī vai arī tā ir mērķtiecīgi jārada?
— Ja vecāki sporto, tad kaut kas ir ielikts jau šūpulī. Tomēr vecāku dzīvesveidam ir ļoti liela nozīme — viņiem jāspēj aizraut ar savu paraugu, bērnos jārada interese, darbojoties kopā.
— Interesējaties arī par jauno sportistu sasniegumiem?
— Par sportu sāku interesēties līdz ar laikraksta ”Sports” pirmā numura izdošanu, to lasīju ar lielu interesi jau no pirmās dienas, un tā visu dzīvi. Man ir sakrāti visi kopš 1972. gada izdotie avīzes “Sports” numuri. Interesējos par sportistu sasniegumiem gan Koknesē un Aizkrauklē, gan Latvijā un pasaulē. Jutīšu līdzi Latvijas izlasei pasaules čempionātā hokejā.
— Vai jums ir vēl kāds vaļasprieks?
— Vasarā man ļoti patīk atpūsties dabā, sēņot, ogot, taču pēdējos divos gados sēņu raža ir kļuvusi pavisam pieticīga. Patīk baravikas sagatavot ziemai. Reiz mežā gandrīz saskrējos ar diviem mežakuiļiem. Brīvajā laikā labprāt pastaigājos skaistajā Koknese parkā, vēroju, kā top Likteņdārzs. Vēl ar lielu aizrautību risinu krustvārdu mīklas.
— Bieži to darāt?
— Iznāk samērā bieži, ja vien neesmu aizņemts dārza vai kādos citos darbos. Mīklas ir žurnālos “Mezgls”, “Prātnieks”, “Kuma”, “Superkuma”. Uz grūtākiem jautājumiem atbildes meklēju gan enciklopēdijās, gan internetā. Man patīk, ka, risinot krustvārdu mīklas, var uzzināt daudz jauna.
— Piedalāties arī konkursos?
— Piedalos žurnāla “Mezgls” organizētajos krustvārdu mīklu konkursos Rīgā — sava prieka pēc, lai satiktos ar citiem risinātājiem un salīdzinātu savas zināšanas. Uzvarēt gan līdz šim nav iznācis. Krustvārdu mīklas man ir gan prāta asināšanai, gan brīvā laika lietderīgai pavadīšanai.
Partiju vairāk nekā
sunim blusu
— Vai interesējaties par politiku?
— Sekoju līdzi notikumiem gan Latvijā, gan pasaulē. Atbalstu Latvijas dalību gan Eiropas Savienībā, gan NATO, tikai nesaprotu, kāpēc vairāk nekā 20 gadu laikā mūsu valsts aizsardzībai atvēlēts tik maz līdzekļu. Padomju laikus piedzīvot vairs negribētu. Atceros, bērni bija mazi, vajadzēja stāvēt garās rindās, lai nopirktu vajadzīgo. Toreiz Maskava diktēja savus noteikumus, bet to saimniecību vadītāji, kuri nepakļāvās, darīja pa savam, sasniedza daudz, piemēram, kolhozs “Lāčplēsis”. Arī šodien tā vajadzētu attiecībā pret Briseles noteikumiem. Domāju, ka daudzas savas neizdarības ierēdņi noveļ uz Briseli.
Latvija ir tik maza valsts, bet partiju vairāk nekā sunim blusu, un tās savā starpā plēšas. Uzskatu, ka vajadzētu būt vienotākiem. Tagad pat Eiropas Parlamenta vēlēšanām kandidē 170 cilvēku 14 sarakstos! Kur pēkšņi radušies tik daudz gudru cilvēku, kas grib strādāt Briselē, bet nevis Latvijā? Dažs lepni saka — uz vēlēšanām neiešu. Bet tā var runāt valsts ienaidnieks.
— Ko jūs novēlētu citiem?
— Labu veselību un stiprināt to gan fiziskajās, gan garīgajās nodarbībās! ◆
