Evitu Tomaševsku satieku rīta pusē, kad viņai ir mazliet brīva laika. Iepriekšējā naktī viņa ir vēlu pārradusies no dēla florbola spēles. To gan nevar just, jo darbi negaida, un Evita jau čakli rosās savā saimniecībā Bebru pagasta “Kalnlejās”.
Bez pases netic
“Saimniekojot saimniecībā un rūpējoties par ģimeni, gadus nejūtu. Dzīve rit uz priekšu, jāspēj tik līdzi skriet. Daudzi netic, uzzinot, ka esmu piecu bērnu māte. Autovadīšanas kursos iepazinos ar sievieti, kurai dzimšanas diena ir dienu pēc manas. Kādā sarunā viņa sāka stāstīt par savu bērnu. Kad apvaicājos, vai viņai tikai viena atvase, atbildēja apstiprinoši un painteresējās, cik tad bērnu ir man. Kad pateicu, ka pieci, nenoticēja. Nācās rādīt pasi, lai pierādītu,” atminas Evita.
“Esmu dzimusi maijā, kad viss zeļ un plaukst. Mostos līdz ar dabu, šis ir mans laiks. No 3. klases līdz ģimnāzijas absolvēšanai dzīvoju Aglonā. Tas posms manai dzīvei ielika pamatus — tur bija baznīca, ezers,” stāsta jubilāre. “Mans mērķis tolaik bija kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Pietrūka viena punkta, lai Liepājā iestātos pedagogos. Atgriezos, sāku strādāt Ogres trikotāžas kombinātā un tur arī paliku. Ogre kā pilsēta man ļoti patīk, būtu tur arī dzīvojusi, bet tad nāca mīlestība. Puisis teica, lai nāku dzīvot pie viņa, un tā dzīves taciņa mainīja virzienu.
Ģimenes
aizraušanās — florbols
Ikdiena paiet zemnieku saimniecībā, strādājot kopā ar vīru un bērniem. Nozīmīgs manā dzīvē ir florbols. Bebros bijām tie, kas iesāka. Visa ģimene devāmies uz zāli spēlēt, tad viens pavēra durvis, nākamais, un vēlāk spēlētgribētāju jau bija daudz. Vīrs agrāk organizēja florbola spēles, bet tagad savu darbu netrūkst, un ir arī grūti tiesāt un noskatīties, kā citi spēlē. Pašam rokas niez ņemt nūju. Bērni ar florbolu nodarbojas nopietni. Vecākās meitas spēlē florbola komandā “Rīgas Lauvas”, bet jaunākie bērni — vienībā “Lielvārde”. Četras dienas nedēļā no pulksten 16 līdz 20 esmu prom no mājām. Vedu jaunākos bērnus uz treniņiem. Redzu bērnos talantu, tādēļ ieguldu viņos laiku un spēku, atbalstu. Ir grūti visu laiku būt kustībā, reizēm gribas vienkārši pasēdēt un parunāt ar draudzenēm. Bet vienmēr ir kādi darbi un kaut kur jāskrien.
Pateicoties florbolam, esmu izbraukājusi visu Latviju. Ja kādreiz nepieciešama papildu enerģija, dzeru melnu kafiju. Esmu liela tās cienītāja. Pozitīvas emocijas gūstu no dzīvniekiem. Nu jau mums ir 170 aitu. Ar dzīvniekiem ir tā — sāc un nevari apstāties!
Skriešanai pa vidu protu atrast laiku sev tīkamām nodarbēm. Vasarā ziemai gatavoju gurķus un tomātus, bet rudens pusē katram noadu pa zeķu pārim. Ja tiešām ko grib, tad var!
Mani bērni redz, kā māte jož, kaut kas no tā ir arī viņos. Meitai Mairitai ir problēmas ar kāju. Ārsts aizliedza apmeklēt sporta stundas un uzrakstīja atbrīvojumu. Viendien, atverot skapi, ieraugu zīmi un esmu nesaprašanā. Biju pārliecināta, ka Mairita zīmi atdevusi skolotājai un sporta nodarbības neapmeklē. Kad teicu, ka zvanīšu skolotājai, meita piekodināja, lai nemaz nemēģinu to darīt. Apbrīnoju, ka 15 gadu vecumā viņa spēj tā rīkoties, ka sports viņas dzīvē ir tik svarīgs. Tas bērniem no manis. Visa mana dzīve ir pakārtota viņiem.
Brauciens divatā
Pirmdien, 5. maijā, svinēšu savu 40. dzimšanas dienu, bet augustā mums ar vīru būs 20 gadu kopdzīves jubileja, tādēļ šopavasar divatā aizbraucām uz Zviedriju. Bērni līdz pēdējam mirklim mums neticēja, jo iepriekš abi reizē nekad nebijām devušies tālā braucienā. Esot prom, saproti, ka trūkst ne tikai bērnu, bet visas ierastās ikdienas rutīnas. Pieradusi pie daudzajiem darbiem, jutos dīvaini, kad trīs dienas nevajadzēja ne gatavot ēdienu, ne mazgāt drēbes.
Šis laiks man ir jubilejām bagāts. Tikko meitai nosvinējām 18. dzimšanas dienu. Savu jubileju mēdzu piemirst. Tuvākie gan neļauj aizmirst, un es priecājos par katru, kurš mani atceras. Vīrs par mani ir pāris gadu vecāks, tādēļ smejos, ka viņam četrdesmitgadnieka krīze ir garām, bet ja nu sākas sieviešu krīze?” ◆
