Pilskalniete Aina Gadišķe, katru rītu mostoties un paskatoties spogulī, uzsmaida sev, sakot, ka šodien būs burvīga diena un noteikti veiksies visos darbos. Pēc sarunas secinu, ka viņa ir ģimenes dzinulis, motors, kas uztur dzīvību un nosaka virzienu, kurā doties visiem kopā.
Ieprecas Pilskalnē
— Jūsu dzimtā puse ir Latgale. Kādi ceļi atveda uz Pilskalni?
— Pēc Malnavas tehnikuma absolvēšanas pārcēlos pie māsas uz Gaigalavas pagastu, kur ballē iepazinos ar nākamo vīru. Viņš bija atbraucis strādāt Latgales mežā, un pēc darba brīvo laiku mēs pavadījām kopā, vēlāk rakstījām viens otram vēstules, kamēr viņš uzaicināja mani ciemos pie sevis uz Pilskalni. Kā aizbraucu, tā atpakaļ uz Latgali vairs neatbraucu, apprecējāmies, un vīra dzimtas mājas kļuva par manējām.
— Viegli bija iejusties svešā vietā?
— Sākumā bija ļoti grūti. Lai gan nekad nebiju dzīvojusi pilsētā, tomēr sabiedrības nekad netrūka, biju aktīva — spēlēju amatierteātrī, dziedāju ansamblī, jaunībā ļoti patika iet uz ballēm un koncertiem. “Viesjāņi” ir viensēta, kaimiņi ir tālu, un sākumā ļoti vilka atpakaļ uz Latgali. Tas saistās arī ar to, ka ļoti izjutu atšķirību starp latgaliešu temperamentu un “čiuļu” dzīves uztveri. Latgalē cilvēki ir atvērti, sirsnīgi, viesmīlīgi, plašu sirdi, jaunajā dzīvesvietā sastapos ar piesardzību, taupību, atturību un vēsumu, ar kādu vietējie izturas pret ienācējiem. Pagājis jau teju divdesmit gadu, protams, esmu te iedzīvojusies un tagad jau jūtos kā savējā, tomēr nodibināt sirsnīgas attiecības ar kādu, kuru varētu saukt par labāko draudzeni, man nav izdevies.
— Arī šobrīd tuvējā apkārtnē ir iespēja dziedāt, dejot un spēlēt teātri. Neesat domājusi iesaistīties?
— Domājusi esmu, bet apstājos pie tā, ka grūti nokļūt uz mēģinājumiem. Man nav autovadītājas apliecības. Pēc nelaimes gadījuma, kad jaunībā autoavārijā gāja bojā brālis, man nav vēlēšanās pašai sēsties pie automašīnas stūres, bet vīram mani būtu grūti izvadāt uz mēģinājumiem un atpakaļ. Protams, ja es to ļoti, ļoti vēlētos, droši vien atrastu veidu, kā nokļūt mēģinājumos. Ja to neizdarīju pirms desmit gadiem, tagad ir par vēlu. Cenšos apmeklēt visus pasākumus skolā, piedalīties vecāku sapulcēs, ja vīrs nevar aizvest, uz Neretu aizbraucu ar velosipēdu. Nav jau tā, ka sēžu mājās vien.
Rīts sākas sešos ar kafijas krūzi
— Esat mājsaimniece, bet pēc profesijas — grāmatvede. Vai nav gribējies atkal strādāt algotu darbu?
— Patiesībā jaunībā ļoti gribēju kļūt par skolotāju, bet tante pierunāja apgūt grāmatvedes profesiju, kurā tolaik viegli varēja atrast labi atalgotu darbu. Pēc tehnikuma beigšanas neilgu brīdi pastrādāju par grāmatvedi, bet radās smagas veselības problēmas, pēc tam bērni, un algotu darbu es vairs neesmu strādājusi. Tā jau ir ierasts, ka man jābūt mājās, jāgādā par to, lai tur būtu omulīgi, lai vienmēr kāds visus sagaida pēc skolas un darba ar siltām vakariņām. Domāju, mājinieki nemaz nepieļautu, ka es tagad pēkšņi sāktu strādāt algotu darbu un viņiem pašiem ar visu būtu jātiek galā.
— Ģimenes vienīgais apgādnieks ir vīrs?
— Jā. Vīrs strādā mežā — tas ir fiziski smags un nogurdinošs darbs, manā ziņā ir saimniecība un lopi. Pašiem ir savi piena produkti un gaļa, bet pārējais gan jāpērk veikalā. Ģimenē esam pieci, pie mums dzīvo arī vīra brālis, un esam izrēķinājuši, ka mēnesī pārtikai vien veikalā tērējam ap 400 eiro. Vīriešiem uz mežu vajag kārtīgas pusdienas, nevar gatavot šo un to, vienmēr gribas arī gaļu. Esmu gājusi vīram pāris dienu palīdzēt meža darbos, kad viņam nebija neviena palīga. Atgriežoties mājās, no pārguruma pat ēst negribējās, tikai gulēt — tik pārgurusi toreiz jutos.
— Vai nav garlaicīgi un vienmuļi palikt vienai lauku mājās, kamēr pārējie ir prom savās dienas gaitās?
— Patiesībā manas dienas ir diezgan vienādas — sākas sešos rītā ar kafijas krūzi. Pagatavoju brokastis un pavadu bērnus uz autobusu — jau septiņos viņiem jābūt uz ceļa. Pēc tam eju uz kūti, kur paiet stunda, kamēr apdaru visus darbus, bet mājās atkal gaida rīta solis — jānomazgā trauki, jādomā, ko gatavošu vakariņās, jāpabaro suņi un kaķi. Dienas vidus ir brīvāks, kad varu palasīt žurnālus, pasēdēt pie datora — man patīk spēlēt dažādas prāta un atjautības spēles, bet tam vairāk laika ir ziemā. Pavasarī laukos ir pietiekami daudz darāmā ārā, vasarā visu pat nevar paspēt izdarīt.
Jātic, jāuzsmaida sev
— Teicāt, ka jums patīk lasīt. Kāda ir iecienītākā lasāmviela?
— Bērnībā un jaunībā man ļoti nepatika lasīt, savukārt pēdējos gados esmu izlasījusi visu, ko vien varēju. Lasu pat grāmatas, kas bērniem skolā jāizlasa, tad ir vieglāk kopīgi pārrunāt un izprast, ko autors gribējis pateikt. Patīk lasīt žurnālus — “Ievas Stāstus”, “Ievu” un “Privāto Dzīvi”, bet no grāmatām romānus par attiecībām, mīlestību un sadzīvi. Pēdējos gados populāra kļuvusi literatūra par pozitīvo domāšanu, sevis pareizu noskaņošanu — interesējos arī par to.
— Kas īsti jādara, lai sevi ik dienas noskaņotu pozitīvi?
— Es neskaitu mantras kā citi, bet, katru rītu pamostoties, paskatos spogulī un nodomāju, ka dzīve ir skaista, ka šodien būs burvīga diena un man veiksies. Ja cilvēks mostas ar tādu pārliecību, tā arī notiek. Esmu pozitīvi noskaņota, atvērta visam labajam, jūtu arī apkārtējo cilvēku noskaņojumu — vai viņš ir īgns, ierāvies sevī un pesimistisks, vai no viņa staro pozitīvais. Nepatīk, ja visu laiku gaužas: man grūti. Mums visiem ir grūti, bet grūtumu vieglāk pārvarēt ar smaidu.
— Vai pozitīvai domāšanai un pasaules uztverei pietiek ar spogulī paskatīšanos vien?
— Manā gadījumā noteicošais noteikti ir tas, ka esmu ticīgs cilvēks. Māte jau no bērnības mācīja dzīvot saskaņā ar Dievu, esmu katoliete. Baznīcā gan bieži neeju, bet Dievs manā sirdī ir vienmēr, tāpēc nekad nejūtos viena, man ir, uz ko paļauties, ir, ar ko aprunāties, un ir, kam uzticēties. Esmu laimīga par to, kas man ir. Priecājos, ka man ir divi veseli bērni, par to, ka esmu atguvusi veselību, varu strādāt un palīdzēt ģimenei, priecājos, ka man ir ģimene, kurai esmu vajadzīga. Cenšos arī bērnos ieaudzināt pozitīvu pasaules uztveri un dienu vienmēr sākt ar labām domām — ticēt sev un labajam. Dzīvē ir visādi gājis, bet uzskatu, ka bērniem vajadzīga ģimene, jātiek pāri grūtiem brīžiem, aizvainojumiem un jādzīvo tālāk.
Sievišķīga
makšķerniece
— Vai tiešām ir izdevies kļūt pašpietiekamai un izveidot dzīvi tā, ka it nekā nepietrūkst?
— Ir gan viena lieta, kā, dzīvojot laukos, man ļoti pietrūkst — iespējas pucēties, veidot matu sakārtojumu un uzkrāsoties. Ikdienā to nedaru, jo mājās esmu viena, pat ja to darītu, neviens mani neredzētu. Vai būtu prātīgi krāsoties, ejot uz kūti vai dārzu? Laukos darbs dzen darbu, nav laika grozīties spoguļa priekšā. Tāpēc, tiklīdz rodas izdevība iziet no mājas, vienmēr cenšos saposties un jūtos sievišķīga.
— Viens no jūsu vaļaspriekiem ir makšķerēšana. Kā tas sader ar sievišķību?
— Makšķerēšana man tuva jau kopš bērnības, jo tēvs vienmēr ņēma līdzi uz copi. Kopš pašai ir sava ģimene, makšķerēšana ir viena no retajām iespējām izvēdināt galvu, pabūt vienai un sakārtot domas. Tā ir mana relaksācija, jo uz copi vienmēr dodos viena, man vajadzīgs klusums. Nav svarīgs loms, bet process. Agrāk biju arī zemledus makšķerniece, tad process ir vēl interesantāks — nekad nevar zināt, ko nozvejosi. Kā dzīvē! Sākumā liekas, ka pieķērusies milzīga zivs, bet izvelkot izrādās, ka nieks vien ir! Ģimene manu vaļasprieku respektē, neeju jau bieži — divas reizes mēnesī. Ķeru uz sliekām, iebaroju arī ar miltu mīklu un putraimiem, noder arī kombinētā lopbarība.
Raksta emocijas
— Ko sieviete ikdienā vēl var iesākt lauku sētā?
— Ziemā, kad ārā nav daudz darāmā, adu. Man patīk krāsaini rakstaini cimdi — agrāk musturus noskatīju pat autobusā, tagad idejas rodu internetā. Jau daudzus gadus ar bērniem aktīvi iesaistāmies mazpulkā — palīdzu sēt, stādīt un ravēt. Pagājušajā vasarā kopā ar dēlu audzējām un ravējām pupiņas, novācām 90 kilogramu. Prieks par paveikto bija milzīgs. Uzskatu, ka laukos bērniem jāiemāca darbs, jau no bērnības jāsaprot, ka izdzīvot var, tikai smagi strādājot. Nevar kā pilsētas bērni atļauties visu dienu braukāt ar velosipēdu vai sēdēt pie datora — jāpalīdz sakraut malku, jāpalīdz kūtī. Priecājos, ka ir darbi, kurus bērni jau bez teikšanas izdara paši, uzskatot par savu pienākumu.
— Jums arī ļoti patīkot dzeja.
— Man patīk lasīt dzeju, sekoju jaunumiem un interesējos par jaunajiem dzejniekiem, iedvesmojos. Sevi neuzskatu par lielu dzejnieci, pierakstu emocijas, domas un piedzīvoto. Kad ir labs noskaņojums, uzrakstu kaut ko par dabu, esmu uzrakstījusi dzejoli gan mammai, gan meitai. Laikam jau esmu kautrīga, baidos, kā apkārtējie uztvers un sapratīs manas domas, tāpēc dzejoļi pagaidām paliek mana kladē. Bet uzrakstīt varu par visu ko — par dzīvi, dabu un mīlestību. ◆
