Tieši šodien 55 gadi aprit aizkrauklietim Ziedonim Drunkam, kurš ikdienā ir Aizkraukles ATU autobusa vadītājs. Šajā darbā viņš aizvadījis jau 30 gadu.
“Pavārs? Nē, būšu desantnieks!”
Ziedoņa bērnība ir aizritējusi Klintainē, Daugavas krastā. Taču māju, kurā ģimene dzīvoja, HES celtniecības dēļ nojauca un teritoriju applūdināja. “Toreiz man bija tikai pieci gadi. Atceros, kā celtnis ar lielu bumbu māju sagrāva drupās. Tā kā biju mazs, nepārdzīvoju, man tas šķita pat interesanti,” viņš stāsta. “Tēvs tolaik jau bija miris, un mēs ar māti un brāli pārcēlāmies dzīvot uz Klintaines centru. To, ka būšu autobusa vadītājs, zināju jau 3. klasē. Man ļoti patika stāvēt blakus autobusa šoferim un skatīties, kā viņš brauc. Tēva māsa gan gribēja, lai es kļūstu pavārs, jo man labi padevās ēdienu gatavošana. Atbildēju — kāds es pavārs, es būšu desantnieks! Tomēr darboties pa virtuvi man ir paticis visu dzīvi un arī padodas — vāru zupas, gatavoju sautējumus, cepu kotletes. Dzimšanas dienā arī sacepšu kotletes un pacienāšu kolēģus.”
Varbūt Ziedonis arī būtu desantnieks, ja vien ar kara komisariāta starpniecību suvoroviešu karaskolā Minskā dokumenti nebūtu iesniegti dažas dienas par vēlu. “Iestājos Saukas profesionālajā skolā, kur ieguvu traktora un kravas automašīnas vadītāja apliecību,” stāsta jubilārs. “Kādu laiku pastrādāju kolhozā “Selga”, bet pēc tam mani iesauca dienestā — vispirms Igaunijā ar kāpurķēžu mīnu licēju iemācījos likt mācību mīnas. Vienā braucienā varēja izvietot 208 mīnas. Pēc tam mani nosūtīja uz sapieru bataljonu Kaļiņingradas apgabalā. Tur sagaidīja liela, taču pus-
tukša bataljona ēka — daudzi bija norīkoti dienestā Af-
ganistānā. Man, par laimi, Afganistānas karu nenācās piedzīvot. Komandieris bija ievērojis, ka man ir labs rokraksts, un es kļuvu par rakstvedi. Viens no maniem dēliem gan savu dzīvi ir saistījis ar militāro dienestu, viņš Alūksnē vada mācību poligonu un kā militārpersona pensijā dosies agrāk nekā es — vai tas ir taisnīgi?” smej jubilārs.
Uzdāvina boksa cimdus
Jautāts par oriģinālākajām dāvanām, Ziedonis Drunka teic, ka tādas ir saņēmis padomju laikā, kad tika atzīmēta Autovadītāju diena un notika autobusu vadītāju konkursi. “Reiz konkursā Jēkabpilī ieguvu pirmo vietu un boksa cimdus. Tos tā arī ne reizi neizmantoju,” viņš atceras. “Citreiz Ogrē par pirmo vietu autobusu vadītāju sacensībās man pasniedza prīmusu ēdiena gatavošanai — to gan bieži lietoju, ar autobusu braucot tālākos komandējumos uz Ļeņingradu un citur. Esmu vedis arī vīru kori “Staburags”, tā diriģente Māra Batraga mani vairākkārt ir aicinājusi dziedāt korī, bet darba specifikas dēļ grūti būtu ierasties mēģinājumos — jāceļas jau četros, piecos, bieži vien mājās esmu vēlu.”
Roni sajauc ar
makšķernieku
“Bet dziedāt man patīk. Kad mācījos profesionālajā skolā, dziedāju vokālajā ansamblī, piedalījāmies konkursos un reiz par labiem sasniegumiem devāmies koncertceļojumā pa Krieviju. Vilcienā aizbraucām līdz pat Burjatijas galvaspilsētai, pa ceļam stacijās izkāpām un sniedzām koncertus. Braucām apmēram divas nedēļas, tas bija aprīlī un maija sākumā, laiks vēl auksts. Četratā nolēmām pastaigāt pa Baikāla ezera ledu. Likās — sēž divi makšķernieki. Kad piegājām tuvāk, viņi pazuda ūdenī — tie bija Baikāla roņi. Kad atgriezāmies, dabūjām pamatīgu brāzienu, jo iepriekšējā dienā tajā pašā vietā divi cilvēki bija noslīkuši.”
Divi svētki vienā dienā
“Kad vēl mācījos pamatskolā, manā vārdadienā, 1. maijā, vienmēr ar draugiem gājām uz Daugavu atklāt peldēšanas sezonu,” stāsta jubilārs. “Parasti vārda un dzimšanas dienu esmu apvienojis un svinējis vienā reizē — gan kopā ar ģimeni un draugiem, gan ar kolēģiem. Tā kā man patīk gatavot, arī šoreiz cienastu taisīšu pats,” teic Ziedonis Drunka.
“Pats sirdī jūtos jaunāks, ap gadiem 40,” saka jubilārs. “Tomēr, paskatoties spogulī, redzu, ka gadi skrien. Jaunībā bija mode matos iepūst sudraba spīdumu, bet tas vairs sen nav jādara — tagad man ir dabīgs “sudrabs”. ” ◆
