Seces pagastā izveidojusies tradīcija rīkot dažādu profesiju pārstāvju tikšanās. Rīt tāda būs jau trešā — kopā sanāks bijušie un tagadējie pagasta pastnieki. Viena no šo pasākumu rīkotājām ir arī seciete Skaidrīte Linge. Kopā ar domubiedrēm “iekustināta” ne viena vien ideja, kura gandarījumu sagādā gan pašām, gan citiem. Par to arī saruna ar aktīvo secieti.
Agronome mazdārziņā
— Kas mudina darboties kopā?
— Ik pa laikam tiekoties, nospriedām, ka mums, pensionāriem, vajag tikties biežāk un kaut ko paveikt. Tā esam apvienojušās Seces pensionāru biedrībā. Darbojamies vietējās biedrības “Greblis” paspārnē, jo tā vienkāršāk ar formalitātēm. Tā ir iespēja dažādot ikdienu un interesanti pavadīt laiku, jo arī pensionāri grib būt aktīvi. Reiz seciete Mārīte Liepiņa ieteica sarīkot tikšanos bijušajiem kolhoza speciālistiem, un mums ideja iepatikās. Pirmajā reizē kopā pulcinājām zootehniķus, veterinārstus un autovadītājus. Izdevās jauka pēcpusdiena, un cilvēku bija daudz. Tādu pasākumu rīkojām arī agronomiem un citiem speciālistiem, bet atsaucība nebija tik liela. Tagad tiksies bijušie un esošie pastnieki, un domāju, ka atkal būs jauki.
— Kādu darbu pati strādājāt?
— Biju agronome. Stendē beidzu lauksaimniecības skolu. Mācījos neklātienē, jo ģimenes apstākļu dēļ citādi nevarēju. Secē esmu dzimusi, augusi un tur arī pēc mācībām atgriezos. Nekur citur nav gribējies doties.
— Vai zināšanas un darba pieredze agronomijā noder vēl tagad?
— Nevar salīdzināt, kā agrāk strādājām un kā lauksaimnieki saimnieko šobrīd. Pats princips jau paliek, bet sistēma ir cita. Skumji gan skatīties, cik maz zemniekus atbalsta valsts. Daudzi dzīvo no rokas mutē. Tagad esmu agronome savā mazdārziņā. Sējot un stādot, vairāk ņemu vērā dabā notiekošo. Mans tēvs kartupeļus allaž stādīja, ja debesīs bija lieli gubu mākoņi, un es cenšos darīt tāpat. Ievēroju arī Mēness fāzes. Pēdējā laikā norises dabā gan mainās, un ne viss notiek, kā paredzēts, bet kopumā tās ir precīzas. Tas gan nenozīmē, ka man viss dārzā padodas ideāli. Ir arī jāpaeksperimentē.
Nozog neīsto katlu
— Esat apkārtnē izdaudzināta saimniece dažādos godos.
— Kulināriju apguvu papildus. Savulaik Secē darbojās ēdnīca, un viena pavāre piedāvāja apgūt ēdienu gatavošanu. Bijām paliela grupa, kas cītīgi mācījās. Darīju to savam priekam, bet ar laiku klāju galdus gan kāzās, gan citos svētkos. Gatavoju gaļas ēdienus, cepu kūkas. Tagad kulinārijā ir daudz jauna. Dažu interesantāko recepti izmēģinu. Ja tā lieta iet, gatavoju vēl un iesaku citiem. Saimnieces darbs godos ir smags un atbildīgs. Taisnība tam, kurš teic, ka tas nav samaksājams. Tagad vairs negribētu to darīt.
— Vai kāpostus kāzās arī zaga?
— Protams! Reiz klāju galdus kādās kāzās Sēlijā. Tur jau iepriekš tam sagatavojāmies. Mums bija vesels katls ar dārzeņu mizām, un pa virsu uzlikām nedaudz kāpostu. “Zagļi” aizstiepa katlu uz mežu un brīnījās, kāpēc mēs to nemeklējam. Pa to laiku mēs īstos kāpostus uzsildījām un pasniedzām viesiem. Vienās viesībās mājai skurstenī sabāza maisus, lai nevar ēdienu uzsildīt. Sākām kurināt plīti, un pilna virtuve ar dūmiem… Visādi joki bijuši. Arī tagad, cik būts lielākās svinībās, kāposti joprojām cieņā.
— Kāds ir jūsu iecienītākais ēdiens?
— Tie paši skābētie kāposti un speķa pīrādziņi. Kad nāk viesi, cenšos pagatavot kaut ko īpašu, bet ikdienā gan nē.
Čīkstēt nav vērts
— Ja tagad vajadzētu izvēlēties profesiju, kāda tā būtu?
— Man jaunībā bija sapnis — mūzika, ko tomēr nevarēju piepildīt. Savulaik krustmātei stāstīju par nākotnes iecerēm, bet viņa man atbildēja, ka mums katram ir savs liktenis un to mainīt nevar. Tā ir, par to lasīju arī kādā grāmatā. Tomēr mūzika man vienmēr bijusi līdzās. Pašmācībā apguvu arī akordeona spēli, bet instrumenta vairs nav, lai gan tagad gribētu kādu reizi uzspēlēt. Bija mums Secē ansamblis, bet tas paputēja, kad vadītāja pārcēlās uz Rīgu. Arī tagad mūzika mājās skan visu dienu, jo klusumā nevaru dzīvot. Jau kopš skolas laikiem dziedu un vēlāk ilgus gadus dejoju tautasdeju kolektīvā. Savulaik māte bija pat dusmīga — mājās tik daudz darba, bet es tik apkārt lidinos! Būšot “jāizraksta no mājasgrāmatas”! Ar pašdarbniekiem biju koncertos pat Berlīnē, bet Lietuvā un Igaunijā itin bieži. Dažkārt arī veselu nedēļu tur nodzīvojām, un mums nebija svarīgas sadzīves ērtības. Atceros, ar deju kolektīvu braucām uz svētkiem Rīgā, un līdzi vajadzēja paņemt nelielus rudzu kūlīšus. Pa ceļam devāmies uz kādu lauku, bet tad tā sāka līt lietus, ka pamatīgi izmirkām ar visiem rudziem. Tomēr tas netraucēja priecāties un dejot ar smaidu. Arī tagad dzīvoju ar domu, ka čīkstēt par dzīvi nav vērts, jo tā neko neizmainīsi. Dzīvē visādi ir gājis, bet viss ir pārdzīvots un jādzīvo uz priekšu.
— Kuras dejas visvairāk patika?
— Visas. Kolektīvā ļoti iecienīta bija “Pie Daugavas”, ko vēl tagad dejo. Patika arī ukraiņu un moldāvu tautasdejas, jo tās bija straujas. Mūsu kolektīva vadītājs bija Kārlis Vents. Kā viņš mūs mocīja! Garas stundas pavadījām mēģinājumos, bet bija vērts. Kārlis allaž atgādināja par stāju — lai tautastērps nav kā uz mieta uzvilkts! Augumu allaž vajadzēja turēt staltu.
— Nākamā jārīko bijušo un esošo pašdarbnieku tikšanās!
— Neesam par to vēl domājuši, bet varētu. Tikai daudzu manas paaudzes cilvēku vairs nav šajā pasaulē…
“Velk” atpakaļ
— Savulaik nav gribējies darboties kultūras jomā?
— Tomēr nē. Pirms daudziem gadiem neilgu laiku aizvietoju kultūras nama vadītāju un sapratu, ka tas nav domāts man. Kādreiz Secē bija aktīva kultūras dzīve, bet tagad nav ne cilvēku, ne jaunajiem intereses. Cenšas rīkot pasākumus, un daudziem atliek vien pāriet pāri pagalmam līdz kultūras namam, bet tik un tā zāle ir pustukša. Cenšos pagastā apmeklēt visus kultūras pasākumus. Lieldienās ļoti skaists koncerts bija Seces baznīcā. Jau sen darbojos tās draudzē un priecājos, cik daudz paveikts dievnama sakārtošanā. Arī apkārtne sakopta.
— Bieži vien vecāki bērnos vēlas redzēt savu sapņu piepildījumu. Vai arī jums tā ir?
— Ne dēls, ne mazbērni ar mūziku neaizraujas. Dēlam Vilnim allaž tuva bijusi tehnika. Viņš ar ģimeni dzīvo Vācijā. Jaunākajai mazmeitai Kristīnei ir astoņi gadi, bet vecākā Nensija jau apgūst zobārstes profesiju un papildus darbosies arī kā modele. Ik pa laikam viņi mani apciemo vai arī es dodos pie viņiem. Pa kādam mēnesim Vācijā padzīvoju, bet tomēr “velk” atpakaļ. Kad jau iebrauc Rīgā, šķiet, ka nokļuvusi citā pasaulē! Pie daudz kā var pierast, bet tur nav ne pleķīša zemes, un bez tās nebūtu, ko darīt. Man tagad mazdārziņš ir pat uz palodzes. Gribas jau, lai ģimene būtu līdzās, bet saprotu, ka te viņiem būtu grūti nopelnīt iztiku. Vēl nesen dēls domāja atgriezties, lai sāktu kādu biznesu, bet atmeta šo domu, jo Latvijā situācija ir nestabila. Šobrīd man te nav neviena radinieka, bet ir labas draudze-
nes — Līga, Marija, Mārīte, kuras allaž palīdz grūtos brīžos. Arī kaimiņi Elita un Dzintars allaž ir atsaucīgi. Kādreiz liekas, ka ir tik grūti, bet tad atceros kāda dzejoļa rindas:
“Vai tu dziedi, vai tu raudi.
Viss tavā mūžiņā.
Labāk dziedi nekā raudi,
Lai ļautiņi nesmejas.” ◆
