“Es ne par vienu apbalvojumu (to viņam ir ap simts — aut.) neesmu bijis tik priecīgs kā par šo!” saka koknesietis Modris Vilcāns un rāda iegūto Mičuļa kausu, ko pārvedis no volejbola sacensībām Priekuļos.
Modrim jau sajukuši rēķini, cik reižu viņš Priekuļos piedalījies Jāņa Mičuļa kausa izcīņā volejbolā. Desmit reižu noteikti. Sacensību rīkotājs jau bija pieradis, ka Modris ir mūžīgais ceturtās vietas ieguvējs. Līdz godalgai bieži vien pietrūcis tikai kāda punkta. Tiesa, reiz izcīnījis arī otro vietu. Tālu nebijis no zelta, bet toreiz viņš spēles laikā salauzis roku. Divas reizes bijis arī uz pjedestāla trešā pakāpiena.
Šīs sacensības ir ievērojamas ar to, ka notiek pēc īpaša nolikuma, ko izstrādājis pats Jānis Mičulis — aktīvs maratonists un sporta dzīves organizators pagastā. Līdzīgas sacensības nekur citur nenotiek — tas ir īsts volejbola maratons, jo norisinās krietni ilgāk nekā parastā spēle.
Mičuļa kausa izcīņā nav komandu, bet ir individuālais vērtējums. Spēlētāji kā pludmales volejbolā spēlē 3:3, un pēc katra seta komandas sastāvs mainās. Katrs spēlētājs krāj sev iegūtos vai zaudētos punktus. Uzvar tas, kurš pirmais savāc 15 punktu. Šogad kausa izcīņā piedalījās 16 uzaicināto dalībnieku. Katram spēlētājam nācās nospēlēt 38 setus. Parastās volejbola spēles, kad jāizspēlē maksimums 10 setu, pret šīm tāda bērnu spēlīte vien šķiet. “Te nevari paļauties uz komandas biedriem. Jāatdod sevi visu līdz pēdējai sviedru pilītei,” saka Modris. “Pēc spēles biju tā noguris, ka tik tikko līdz mašīnai tiku. Toties ir gandarījums par uzvaru.”
Interesanti arī tas, ka galveno balvu tās ieguvējam gatavo pats sacensību rīkotājs, tas nozīmē, ka balva ir oriģināla un tikai vienā eksemplārā. Katru gadu tā ir citāda. Piemēram, vienugad uzvarētājs saņēma indiāņu virsaiša galvas rotu, darinātu no tītara spalvām. ◆
