Šodien kristīgā baznīca svin Lieldienas – Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētkus.
Evaņģēlijos stāstīts, ka šajā dienā sievas ļoti agri nāca pie kapa un
nesa svaidāmās zāles. Taču viņas atradušas kapu tukšu, bez Jēzus miesas
tajā. “Kad tās nezināja, ko darīt, tad pie tām piestājās divi vīri
spīdošās drēbēs. Un, kad tās pārbijušās nolaida acis uz zemi, viņi tām
sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir
augšāmcēlies”,” raksta evaņģēlists Lūka.
Lieldienu jeb Kristus augšāmcelšanās notikums ir tas, kas dod
cilvēkiem uzvaru pār grēku, nāvi, dāvā mūžīgās dzīvības cerību, norāda
Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca.
Daudzās kristiešu draudzēs Kristus augšāmcelšanās svinības sākas jau
sestdienas vakara vēlajās stundās, iededzot Lieldienu sveci –
augšāmceltā Kristus simbolu – un dievnamā iedegoties visām gaismām, kam
seko “aleluja” dziedājumi un ieskanas ērģeles, kuras Klusajā sestdienā
un Lielajā piektdienā ir klusējušas.
Dievkalpojumos tiek lasīti lasījumi par Jēzus augšāmcelšanos, un
dziedājuma – “Gods Dievam augstumos” laikā skan visi dievnama zvani.
Dievkalpojuma laikā parasti tiek svētīts ūdens un atjaunoti kristības
solījumi dzīvot kristieša cienīgu dzīvi un apliecināt savu ticību ar
darbiem.
Pareizticīgo baznīcās neilgi pirms pusnakts no altāra klusām atskan
garīdznieku dziedājums “Tavu Augšāmcelšanos, Kristu, Pestītāj, Eņģeļi
teic Debesīs, arī mūs uz zemes dari cienīgu šķīstām sirdīm Tevi slavēt”,
bet, dziedājumam pieņemoties spēkā, ticīgie dodas krusta gājienā ap
dievnamu ar iedegtām svecēm, karogiem, ikonām un Evaņģēliju.
Gājiena beigās dievnama durvju priekšā gājiena dalībniekiem tiek
pavēstīta Kristus augšāmcelšanās vēsts un katedrāles durvis atvērtas,
ticīgajiem atgriežoties dievnamā un turpinot slavēt augšāmcelšanos.
Katoļu baznīcās svētdienas rīta dievkalpojums sākas ar svinīgu
procesiju apkārt baznīcai, kas simbolizē ieiešanu jaunajā dzīvē, kuru
atnesa Jēzus, augšāmceļoties no kapa. Līdz pat Vasarsvētkiem, 50 dienu
ilgā laika posmā, Baznīca turpina līksmoties par Kristus augšāmcelšanos,
līksmi dziedot “Aleluja, Viņš ir augšāmcēlies!”
Lieldienās mainās baznīcās izmantojamā liturģiskā krāsa. Ciešanu
laikā baznīcās dominē violetā krāsa, taču, sākot ar Lieldienām līdz
Vasarsvētkiem, altārpārsegi, stolas un citi liturģiskie priekšmeti
pārsvarā būs baltā krāsā.
Lieldienu datums ir mainīgs, jo tas ir atkarīgs no Mēness fāzes. Citi
kristiešu svētki tiek svinēti atkarībā no Lieldienu datuma.
Jēzus Kristus Augšāmcelšanās svētki ir cieši saistīti ar jūdu Pashā
svētkiem, jo saskaņā ar Jaunās Derības liecībām Jēzus nāve bija Pashā
svētkos, kurus svin dienā pirms pirmās pilnmēness dienas pēc pavasara
sākuma. Jūdi Pashā svētkos piemin iziešanu no Ēģiptes verdzības.
Taču pirmie kristieši aiznākamo dienu pēc Kristus krustā sišanas,
kurā augšāmceltais Kristus parādījās saviem mācekļiem, nosauca par Kunga
dienu. Tā Kristīgā baznīca katru svētdienu sāka svinēt kā Kristus
augšāmcelšanās dienu.
Teologi no dažādām Romas impērijas malām savulaik diskutēja par to,
kurš tad ir īstais Lieldienu datums. 325.gadā Nīkajas koncilā teologi
atteicās no likuma, ka Lieldienas ir svinamas vienlaikus ar Pashā
svētkiem, un noteica, ka tās jāsvin svētdienā pēc pirmās pilnmēness
dienas pēc pavasara sākuma.
Taču neskaidrības turpinājās, svētkus turpināja svinēt dažādos
datumos, jo Romas impērijā par pavasara sākumu bija dažādi viedokļi.
525.gadā Dionisijs Eksigijs 21.martu noteica kā pavasara sākumu.
Astronomiski pavasaris sākas 20.martā vai 21.martā, kad diena un nakts
ir vienādā garumā.
Tikai 800.gadā, kad valdīja Kārlis Lielais, visa kristīgā pasaule
sāka svinēt Lieldienas vienā datumā. Taču vienprātība ilga tikai līdz
viduslaikiem, kad 1582.gadā pāvests Gregors veica kalendāra reformu.
Katoļi un evaņģēliskie kristieši pieņēma reformēto kalendāru, bet
lielākā daļa pareizticīgo kristiešu turas pie Juliāna kalendāra.
Šogad Austrumu un Rietumu kristīgajā baznīcā Lieldienas tiek svinētas vienā laikā.
