Neretietis Arkādijs Timko ar nepacietību gaida līdaku saudzēšanas laika noslēgumu, jo viņa iecienītākais vaļasprieks ir tieši šo zivju spiningošana.
— Esmu dzimis un audzis Neretā, tāpēc loģiski, ka makšķerēju kopš bērnības, — saka Timko kungs. — Mans tēvs arī bija kaislīgs makšķernieks, abi gājām uz copi. Tagad makšķerēt eju kopā ar dēlu Juri un arī mazdēlu Raineru.
Rites ezerā
nelaiž
Dienvidsusēja, Salātīte, Rites un Saukas ezers — tās ir manas iecienītākās makšķerēšanas vietas. Rites ezeram gan visapkārt ir privātīpašumi, un to saimnieki nevēlas ezerā redzēt citus makšķerniekus. Savlaik turp braucām ķert asarus.
Šopavasar ūdenslīmenis Dienvidsusējā mainās ļoti strauji. Neilgu brīdi bija ļoti augsts līmenis, upe vairākās vietās applūdināja palienes, tagad gandrīz tāds kā vasarā pēc ilgākām lietavām. Pagaidām gan spiningot nedrīkst, tāpēc makšķerēju baltās zivis. Mainīgā ūdenslīmeņa dēļ lomi ir nelieli, bet kaķim pietiek.
Vajag laivu
Mans iecienītākais makšķerēšanas rīks ir spinings. Ar to darboties ir interesanti. Copēt ar gruntsmakšķeri ir pārāk garlaicīgi, tas nav domāts man.
Upe pie Neretas mēdz būt dažāda. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad darbojās spēkstacija, ūdenslīmenis augšpusē bija vēl augstāks nekā pašlaik. Savukāt lejpus HES Dienvidsusēja ir šaura un tecējums straujāks. Var izvēlēties. Augšpusē gan nepieciešama laiva, lai varētu piekļūt labākajām copes vietām. Upes krasti ir aizauguši un vietām pārpurvojušies, tāpēc līdakas pacerēs var sameklēt tikai no laivas.
Lejpus Neretas upe vasarā ļoti aizaug. Strauja ledus iešana pavasaros nenotiek. Lielie ledusgabali savlaik izskrāpēja gultni un attīrīja to gan no sakārņiem, gan aizauguma. Nu tā vairs nenotiek. Jāmeklē nelieli atvariņi, kas vēl nav aizauguši. Ir makšķernieki, kuri iemanījušies pārvietoties pa upi brienot. Ja spēkstacija nedarbojas, tā var vilkt labus lomus.
Jāuzmin noslēpumi
Šķiet, augšpusē zivju ir palicis vairāk, taču viņas grūtāk atrast. Līdaku gan nav pārāk daudz. Zivju inspektori te ir reti viesi. Reizi gadā nobrauc ar laivu pa straumi uz leju, un viss. Tie, kuri zivis ķer negodīgiem paņēmieniem, jūtas nesodāmi.
Lai vilktus labus lomus, ir jāizprot ūdenstilpe, jāuzmin, kur zivis mīt un kā viņas noķert. Dienvidsusēju un Salātīti pazīstu kā savu kabatu, bet Saukas ezers man savus noslēpumus negrib atklāt.
Dzīvs “krūms”
Pie upes reizēm gadās piedzīvot neparastus mirkļus. Īstie copmaņi jau zina, ka lielākās zivis parasti “noraujas”. Arī es neesmu izņēmums. Līdaku esmu noķēris daudz, taču lielu, ar ko varētu palielīties, nav. Upē lielākā svērusi trīs kilogramus, ezerā — sešus. Reiz, braucot ar laivu rīta agrumā, ievērojām tādu kā krūmu upes līkumā, kur agrāk tāda nebija. Pēkšņi “krūms” sāka šķērsot upi. Piebraucot tuvāk, atklājām, ka upē līdz vēderam iebridis alnis, kuru mēs iztraucējām. Lielais dzīvnieks pārbrida upi un pazuda krastmalas kokos. ◆
