Aizvadītās nedēļas nogalē Kokneses novada pirmsskolas izglītības iestādē “Gundega” Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) pārbaudīja, kā tiek ievērotas bērnu tiesības. VBTAI te ieradās saistībā ar pirmsskolas izglītības iestādes (PII) “Gundega” vadītājas Ritas Gabaliņas un koknesiešu Gicēviču ģimenes konfliktu.
VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamentā “Staburagu” informēja, ka šī nebija regulārā pārbaude, to iniciējis saņemtais iesniegums ar lūgumu tādu veikt. Par pārbaudes norisi un tās laikā gūtajiem secinājumiem informāciju varēs saņemt pirmdien, 14. aprīlī. Savukārt 18. martā PII “Gundega”, lai veiktu pārbaudi, ieradās Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) speciālisti. Pārbaudes atzinums no šīs institūcijas vēl nav saņemts.
Triju gadu darbu iznīcina četrās stundās
Mazā Māra nāca pasaulē ar retu slimību — Kruzona sindromu, kas izraisīja priekšlaicīgu galvaskausa kauliņu slēgšanos, necaurlaidīgas deguna ejas un apgrūtinātu elpošanu un ēšanu. Uzņēmīgie vecāki nezaudēja dūšu, cīnījās, rezultātā meita trīsarpus dzīves gados ir piedzīvojusi sešas lielas operācijas, divdesmit narkožu, bērnam veikta galvaskausa operācija, sejas anomālijas korekcija. Māra tagad var elpot caur degunu, un viņas vestibulārais aparāts darbojas sekmīgi. Visu pagājušo gadu meitene apmeklēja Kokneses internātpamatskolu — attīstības centru, bet šogad vecāki nolēma iekārtot mazuli līdzās esošajā bērnudārzā “Gundega”.
“Šīgada 6. janvārī vērsāmies PII “Gundega” ar iesniegumu, lai pieteiktu Māru “dārziņā”. Mūsu plāns bija integrēt bērnu kolektīvā, ar kuru kopā viņa varētu mācīties arī tālāk skolā,” stāsta Andris Gicēvičs. “Sākotnēji domājām, ka “Gundegu” apmeklēsim no 1. februāra, tomēr ieilga pēcoperācijas periods, un uz “dārziņu” mēs devāmies 17. februārī. Lai gan gribēju palikt kopā ar Māru, audzinātājas teica, ka nevajag, un tā pieklājīgi “izbīdīja” mani ārā. Pēc pirmās dienas meitenes uzvedība bija neraksturīga — Māra bija apātiska, domīga, parasti viņa ir dzīvespriecīga.”
Nākamajā dienā Māra ar tēti atkal devās uz “dārziņu”, bet bērns iekšā negribēja iet. Kaut kā pierunāta, meitene tomēr iegāja grupas telpā, bet jau pēc pāris stundām zvanīja audzinātājas ar lūgumu atnākt pēc Māras — bērnam bija sākusies histērijas lēkme. Pārnāca mājās, pagulēja pusdienlaiku, un, kad pamodās, bērnu vairs nevarēja nomierināt, vecāki devās konsultēties pie speciālista. “Māra ir daudz pārdzīvojusi, bijusi viena bez vecāku klātbūtnes reanimācijā, taču tik satraukta un histēriska viņa kļuva pirmo reizi,” apgalvo vecāki. “Triju gadu smagais darbs četrās stundās bija iznīcināts.”
Saruna bija skarba
“Pēc šī starpgadījuma tikos ar bērnudārza vadītāju. Tikšanās laikā viņa teica, ka Mārai piešķirts kods izglītojamiem ar jauktiem attīstības traucējumiem un viņas vadītajā PII šāda programma netiek īstenota. Esot divas citas — ar valodas un fiziskās attīstības traucējumiem. Saruna bija skarba, un tās laikā ļaunākais, ko vadītāja vairāku darbinieku klātbūtnē pateica, turklāt vairākkārt, bija: viņas bērnudārzs ir domāts normāliem bērniem, pie tam vadītāja kliedza,” stāsta Andris. “Vai no šī konflikta varēja izvairīties? Varēja. Ja vien PII no Māras iepriekšējās mācību iestādes — Kokneses internātpamatskolas — attīstības centra — būtu pieprasījusi atsūtīt bērna lietu, kur norādīta diagnoze. Un tad mūs, vecākus, būtu informējusi, ka PII nespēj šo programmu īstenot.”
Mārai nav vajadzīga īpaša uzmanība un auklīte, kas viņai staigātu pakaļ un uzmanītu ik soli. “Fiziskajai veselībai ierobežojumi ir tieši tādi paši kā jebkuram bērnam — nedrīkst sist pa deniņiem, nedrīkst stāvēt uz galda un uz galvas krist lejā,” ironizē tētis. “Trešais — ārā ejot, ir jāiepilina acīs pilieni. Vai tas ir sarežģīti?”
Atvainošanās neko nemaina
Pēc radušās situācijas ģimene 10. martā vērsās ar ieniegumu arī Kokneses novada domē, lūdzot izvērtēt notikušo, vadītājas Ritas Gabaliņas profesionālo piemērotību vadīt izglītības iestādi, viņas metodes bērnu izglītošanā un lūgt Gabaliņas kundzi atvainoties rakstiski publiskā telpā.
“Saņēmām iesniegumu, lūdzām skaidrojumus PII “Gundega” vadītājai. Saņēmām Ritas Gabaliņas atbildi, arī PII “Gundega” medmāsas, lietvedes, grupas “Cālītis” (kuru apmeklēja Māra) darbinieku, vadītājas vietnieces izglītības jomā, grupas “Cālītis” audzēknes mammas iesniegumus un paskaidrojumus,” stāsta Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris. “12. martā uzaicinājām uz tikšanos iesaistītos, bija arī bāriņtiesas, sociālā dienesta pārstāvji. Uzklausījām abu pušu viedokļus un priekšlikumus situācijas risināšanai. Gabaliņa publiski atvainojās par neapdomīgo izteikumu, un sapulces noslēgumā mēs vienojāmies par to, ka šī situācija ir izanalizēta un katra puse darīs visu nepieciešamo Māras vajadzību nodrošināšanai. Es saprotu — sievietes ir emocionālākas, tomēr ir jādomā, ko runā.”
“Jā, Gabaliņa man atvainojās, bet kurš atvainosies Mārai? Un kas no tā? Mērķis ar šo atvainošanos nav panākts — bērns “dārziņā” iekšā neiet. Pēc notikušā Māra pat nedēļu nedziedāja. Jātērē nauda terapijām, psihologiem, kurš atlīdzinās šos zaudējumus?” jautā Andris.
Atsakās iet iekšā
Tagad reizi nedēļā bērnu ved uz Lielvārdi, kur nodibinājumā “Mārīte ABC” tiek veikta krāsu terapijas rehabilitācija. Māra pārdzīvojumus “izkrāso ārā”. “Tas ir maksas pakalpojums, šonedēļ braucienu izlaidām, nepietika naudas,” stāsta māte.
Visu pagājušo gadu Māra apmeklēja Kokneses internātpamatskolas — attīstības centra grupu. “Juridiski esam atkal uzņemti šajā skolā, taču lielākā problēma ir tā, ka tagad nevaru Māru pierunāt ieiet arī šajā skolā, pa logu parunājam ar skolotāju. Pašūpojamies, pastaigājam pa stadionu. Šodien iegājām pēc kurpītēm. Paņēmām tās, un “skolas pietiek”. Kas notika “Gundegā”, kas izraisīja šādu reakciju, nav zināms. Neviens no PII “Gundega” nav interesējies, kā Mārai klājas. Šobrīd ejam atkārtoti uz pedagoģiski medicīnisko komisiju, lai tiktu vaļā no 56. koda, kas norāda, ka bērnam ir jaukti attīstības traucējumi. Esam procesā, gaidīsim atzinumu.” Māmiņa Inga pieļauj, ka vasarā varētu vēlreiz mēģināt doties uz “Gundegu”, taču tētis Andris ir skeptisks. Laiks rādīs — viņš nosaka.
Iesaka meklēt citu mācību iestādi
PII vadītāja Rita Gabaliņa laikrakstam pauda šādu viedokli: “Šīgada 6. janvārī Kokneses novada pirmsskolas izglītības iestādē “Gundega” ieradās Gicēviču ģimene, lai uzrakstītu iesniegumu Māras uzņemšanai. Vecāki informēja, ka meitenei 21. janvārī vēl gaidāma galvas operācija, bet jau no 3. februāra vēlas apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi. Teicu, ka meiteni uzņemsim tad, ja Rīgas ārstējošie ārsti dos piekrišanu, ka meitene pēc tik smagas operācijas drīkst apmeklēt PII, un rekomendēs, kā ar meiteni strādāt. Vecāki izteica vēlmi apmeklēt grupu ar nedaudz jaunākiem bērniem. 17. februārī mēs devām iespēju apmeklēt iestādi, taču otrajā dienā vecāki uzstāja, ka ir jāmaina grupa, kam mēs nepiekritām. 21. februārī saņēmām dokumentus no iepriekšējās mācību iestādes — Kokneses internātpamatskolas — attīstības centra, pēc kuriem konstatējām, ka nespējam nodrošināt atbilstošu mācību procesu Mārai. 24. februārī vecāki tika aicināti uz pārrunām. Ieteicām vecākiem meklēt atbilstošu izglītības iestādi ar piemērotu apmācības veidu vidē, kas būtu saudzējoša bērnam, ar ierobežotu bērnu skaitu un nepārtrauktu pieaugušo uzraudzību.”
Vēl tagad kaklā kāpj kamols
Par mazo Māru sabiedrība pirmo reizi plašāk uzzināja, kad ģimene lūdza ziedojumus, lai mazuli, kurš pasaulē nāca ar smagu diagnozi, varētu operēt. Arī laikrakstā “Staburags” bija publikācija un lūgums ziedot. Gicēviču meitiņa piedzima Madonas slimnīcā 24. oktobrī deviņos vakarā. Tūlīt pēc piedzimšanas bērniņu pārveda uz Valmieras slimnīcu, jo Madonā nebija iespējams nodrošināt nepieciešamo aprūpi un procedūras. Tad ar “ātrajiem” ieslēgtām bākugunīm uz Rīgu. Tas viss Ingai tik spilgti palicis atmiņā, ka vēl tagad, dzirdot “ātro” “sirēnu”, kaklā kāpj kamols. No Gaiļezera — uz Vienības gatvi. Tikai pēc četriem mēnešiem Māra pirmo reizi ieradās mājās Koknesē. Andris meta malā visu — darbu, uzņēmumu — un kopš mazulītes dzimšanas visu savu laiku velta viņai. “Mans dzīves mērķis ir Māru “nostādīt uz kājām”,” saka tēvs.
Nepilnu divu mēnešu vecumā bērnam veica pirmo operāciju, nākamo — deguna operāciju — trijos mēnešos. Piecu mēnešu vecumā Mārai bija galvas operācija, bet, kad viņai palika gads un trīs mēneši, Somijā izdarīja vēl vienu apjomīgu galvaskausa operāciju. Pagājušajā gadā Somijā Māra piedzīvoja lielas pārmaiņas — viņai veica sejas vidusdaļas izvilkšanu normālajā pozīcijā, nākamā operācija atvēra deguna ejas elpošanai. Pirms tam, lai meitene miegā nenosmaktu, vecāki viņu ik nakti uzmanīja. “Trīs gadus nebija iespējas normāli gulēt, Andrim tā arī saglabājies četru stundu miega ritms,” stāsta Inga.
“Kā tu, meitenīt, vēl mainīsies un
mainīsies…”
“Pagājušajā gadā Somijas braucienam iztērējām pilnīgi visu naudu. Gan savu, gan saziedoto. Ceļš, autostāvvietas, viesnīca, trijām nedēļām ēdienu no Latvijas nevarējām paņemt līdzi,” stāsta Inga. “Cerējām, ka tur būs jāpavada divas nedēļas, bet nācās palikt trīs. Kā Somijā bija jāpērk pārtika, tā nauda ātri tērējās, tā ir dārga zeme. Nedēļu pēc operācijas pārliecinājāmies, cik svarīgi ir labi izgulēties, jo Māra krita un salauza rāmi, kas pēc operācijas ietvēra viņas galvu. Un tad sapratām, ka nav jājūtas vainīgiem tāpēc, ka jātērē nauda viesnīcai — pirms tam vairākas naktis gulējām mašīnā. Pēdējās trīs dienas viesnīcas mums vairs nebija, par laimi, slimnīcā atbrīvojās telpiņa, kurā mums atļāva palikt. Lielu atbalstu sniedza cilvēki no Latvijas vēstniecības Somijā — palīdzēja atrast klīniku, tulkoja, pirmajā reizē Somijā jutāmies kā uz Marsa. Slimnīcas personāls bija ļoti iejūtīgs un uzmanīgs, attieksme bija ļoti, ļoti laba. Atmiņā palicis mirklis, kad ķirurgs skatījās uz Māru un teica: kā tu, meitenīt, vēl mainīsies un mainīsies… Tagad dakteri mums liek mieru, nekādas operācijas nav paredzamas, kamēr nāks īstie zobi, tiem būs vajadzīga korekcija.”
***
“Stāsts pagaidām bez nobeiguma,” teic Māras vecāki. “Risinājuma nav. Laiks ir vislabākās zāles. Mēs neko nevaram zaudēt. Mēs tikai aizstāvam savu bērnu. Gribam iedrošināt cilvēkus, ka par šādiem gadījumiem nedrīkst klusēt. Lai citi vecāki nebaidās aizstāvēt savu bērnu tiesības. Neviens cits par bērnu necīnīsies, tikai vecāki. Nav jābaidās tāpēc kļūt smieklīgiem vai kādu aizvainot. Ko citi par mums padomās — tā ir to citu cilvēku darīšana.” ◆
