Skrīverietis Uldis Leitis medī jau vairāk nekā četrdesmit septiņus gadus. Tas gan ir tikai “oficiālais” mednieka stāžs, jo pirmajās medībās viņš devies vēl pusaudža gados, kad kopā ar vecākiem bija izsūtījumā Sibīrijā.
Vieni pensionāri
— Pēdējā laikā nav vairs tās veselības, lai katru otro vakaru uz mežu skrietu. Savus vienaudžus jau varu uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Un tomēr medības ir kas īpašs, kas ļauj izbaudīt adrenalīnu un jautru kopābūšanu ar citiem medniekiem. Ne velti saka, ka īstos medniekus uz mājām aiznes paša kolēģi, — filosofē Leiša kungs. — Nav ko sūkstīties, ka esmu tik vecs.
Oficiāli medīt sāku, kad iznāca “Staburaga” jeb tolaik “Komunisma Uzvaras” pirmie numuri. Skrīveru mednieku kolektīvs bija akurāt tāds pats kā tagad — vieni pensionāri. Kad atnācām mēs, divi brāļi Anseni, Bonāts, Rimša, es, protams, tas kļuva kaut nedaudz jaunāks. Transporta nebija, gados vecajiem vīriem bija pagrūti izbrist uz visiem mastiem. Tagad jau glauni — ar džipu pieved pie medību vietas, jāpaiet vien daži desmiti metru.
Vakariņās zirņu putra un… rubenis
Medībās gan sāku iet daudz agrāk. 1949. gada 18. martā man apritēja 12 gadu, bet 25. martā mani kopā ar vecākiem izsūtīja uz Sibīriju. Tas bija grūts laiks. Strādāju uz lauka, pusdienās — zirņu milti, no kuriem upes ūdenī varēja uzvārīt putru, un šķipsna sāls. Kad ar zirga vilkmes pļaujmašīnu pļāvām labību, sēdēju pirmā zirga mugurā. Rokās bija vienstobra bise. Laiku pa laikam pacēlās gaisā rubenis, mednis vai irbes. Biju iemanījies veikli šaut, un pie putras mums bija labs pavalgs. Arī naktis pavadījām turpat laukā, jo taigā attālumi ir ļoti lieli. Gulējām zem ratiem, bet pagalvī, lai pasargātu sevi no čūskām, spilvena vietā likām zirga sakas.
Ar ķepaini pa labam
Lāču medībās neesmu gājis, bet lāča gaļu ēdis esmu. Man gan aizmirsies, kā tā garšoja. Prātā palicis vien tas, ka šo dzīvnieku pēc medībām apstrādāja. Lāči nāca auzu laukā un biedēja visus, kuri tuvumā. Reiz brigadieris vienu tādu uzmācīgu radījumu gribēja nomedīt. Izšāva, bet īsti netrāpīja. Lācis skrēja viņam virsū, un neveiksmīgais mednieks knapi paspēja tieviņā priedītē uzrāpties. Patronai bija metāla čaulīte. Tā iestrēga bises patrontelpā, un arī pārlādēt ieroci viņš nevarēja. Lācis mēģināja rāpties augšā. Mednieks sita ar bisi pa lāča ķepām un lamājās. Labi, ka priedīte bija tieva, un, brīdi parūcis, ķepainis aizgāja.
Trīs patronas
Kad atbraucu no Sibīrijas un gāju uz pīlēm, līdzi ņēmu trīs patronas. Nevienu lieku šāvienu nekad neizdarīju. Izšāvu pa pīļu bariņu, kādas pāris nokrita. Bikses nost, un jāpeld pakaļ. Tagad gan tā medīt nedrīkst. Var šaut tikai lidojošus putnus, un, ja brauc uz sezonas atklāšanu Lubānas klānos, bez 150 patronām neviens no mājām ārā neiet.
Skrīveros pie neliela mežiņa savlaik iekārtojām šautuvi, kur trenēties šaušanā pa māla šķīvīšiem. Veicās labi, un septiņdesmito gadu sākumā biju pat rajona izlasē apaļā stenda šaušanā. Lai šāviena rezultāti būtu labāki, eksperimentējām ar munīciju. Ja patronā skrotīm piebēra naža galu kartupeļu miltu, skrotis lidoja daudz blīvākā kūlī. Vēl tagad visi rīki, lai lādētu patronas, man saglabājušies.
Kungiem liels izbrīns
Uz pīļu medību atklāšanu Lubānas ezerā licences nevarēja brīvi dabūt. Tur pirmajās dienās medīja vien augsti kungi. Taču mums kā rajona izlases dalībniekiem atļaujas deva.
Tā nu aizbraucām. Republikas vadoņi priekšā. Viņiem stūmēji, vilcēji un patronu pienesēji. Tikai medījuma nav. Bet man pīles krita viena pēc otras. Biju nostājies uz nelielas stigas starp ezeru un Nagļu dīķiem. Tur sakuplojuši vaivariņi, ja pīle iekrīt, viņu grūti atrast. Man līdzi bija medību suns, jauns vēl, bet labi “strādāja”. Kura pīle lido — tā mūsu. Jo ātrāk lido, jo labāks rezultāts. Popu (lauci — aut.) gan bija grūti nomedīt — pārāk lēnu lido, lēnāk nekā māla šķīvītis apaļajā stendā. Kad iznācu no meža, kungiem bija liels izbrīns — viņi tukšā, man pīļu pilna soma.
“Nemirstīgā” plinte
Ar vērtīgām trofejām gan nevaru lielīties. Ir vien daži skaisti buku radziņi — tagad varu cepures gaitenī ērti nolikt. Atceros, kā šāvu pa pirmo alni. Man bija 16. kalibra bisīte — “Tula”, bez gaiļiem,1949. gada ražojuma. Tādu bija ļoti maz. Masta otrā pusē atskanēja šāviens. Biju nostājies pie kuplas egles. Vēl pēc kāda laika pamanīju aļņu govi, kura iznāca tieši man pretī. Nezināju, kur lai tik lielam dzīvniekam tēmē. Iešāvu aiz auss, un viņa nokrita. Citi mednieki pēc tam teica, ka tas esot ļoti riskants šāviens — viegli aizšaut garām.
Degvīnu tolaik medībās dzēra daudz. Kad pudele tukša, to lika uz celma “iznīcināšanai”. Man kā aļņa šāvējam atkal bija jāpierāda sava varēšana. No 30 soļu attāluma ar “breneku” (lode — aut.) etiķetei “ieliku” tieši pa vidu.
Mēdz teikt: ja šaujamo tēmē uz zvēru, tad rezultāts ir, taču ir plintes, ar kurām trāpīt var, bet zvērs vienalga aiziet. Tās nav “mirstīgās”. Man arī reiz tāda bija, ar ko apaļajā stendā šāvu. Šķīvīši krita viens pēc otra, bet, kad jāšauj pa zvēru — nekā. Sibīrijā arī vienu tādu plinti redzēju. Gluži kā noburta.
Medību ainiņas
Piedzīvojumu medībās bijis daudz. Reiz nošāvām mežacūku. Paši stāvam uz slēpēm, bet sniegs tik dziļš, ka ruksis auklas galā atgādināja tauvā piesietu ienirušu zemūdeni. Nācās viņu piesiet uz slēpēm un pašiem brist. Knapi tikām līdz ceļam.
Mežacūkas tagad ir dikti gudras. Savlaik varēja ar lukturi spīdināt un izvēlēties, kuru šaut, bet tagad, kad tik tikko iemirdzas gaismiņa, visas iemūk krūmos. Pagājušajā rudenī medīju postījumu vietā. Iznāca mežacūka ar sivēniem un četri divgadnieki. Gribēju vienu nomedīt, bet bija sācis krēslot. Negribēju ieslēgt lukturi un riskēju. Acīmredzot man tajā vakarā medījums nebija lemts. Nākamajā vakarā atkal redzēju visu bariņu kopā, bet man sirdsapziņa tīra.
Kādās citās mežacūku medībās, vēl padomju gados, redzu, ka viss bars iet virsū medniekam blakus teju pa pieci metri. Man attālums vismaz 45 metri. Priecājos par kolēģa veiksmi. Viņš centīgi šauj, taču cūkas nekrīt. Pēkšņi bars pagriežas uz manu pusi. Man patronās ielādētas lodes “Sputnik” — bija tādas apaļas bumbiņas. Izšauju. Ruksis gar zemi gan, taču jāpiešauj. Pēc medībām viss gods medniekam, kurš bija vistuvāk, taču pēkšņi atklājas, ka mežacūkai trāpījušas tikai divas lodes un abas manējās… ◆
