Nedēļu Ukrainas galvaspilsētā Kijevā pavadīja aizkrauklietis videooperators Raitis Valainis. Kopā ar žurnālistu Ati Klimoviču viņš gatavoja reportāžas, intervijas no valsts, kurā tolaik vēl bija salīdzinoši mierīga politiskā situācija.
Kritiskā brīdī pastums malā
Raitis Valainis dzimis Bauskā, bet no deviņdesmito gadu sākuma dzīvo Aizkrauklē, strādā Rīgā. Sadarbojas ar ziņu portālu “Pilsēta24” un pašlaik ir televīzijas humora šova “Valstī viss ir kārtībā” operators. Joki gan nemaz nebija prātā, kad pirms diviem mēnešiem saņēmis piedāvājumu doties uz Ukrainu. No 28. janvāra līdz 3. februārim kopā ar žurnālistu Ati Klimoviču viņi veidoja televīzijas sižetus no Kijevas.
— Kad uzzināji, ka ir iespēja doties uz Kijevu, kā to uzņēmi?
— Jau iepriekš biju sadarbojies ar ziņu portālu un pēc zvana pirmo vakaru veltīju pārdomām. Nolēmu braukt, jo šāda dzīves pieredze ir ļoti noderīga. Protams, paļāvos arī uz Ata lielo pieredzi, jo viņš “karstajos” punktos bijis ne reizi vien. Domāju — ja reiz viņš brauc, tad zina, ko dara, pagrūdīs malā, ja situācija kļūs pārāk draudīga. Šī bija pirmā reize, kad sadarbojāmies kopā, bet sastrādājāmies lieliski. Tāpēc pat nedomājot piekritu aprīlī kopā ar Ati doties komandējumā uz Afganistānu un veidot materiālu, varbūt pat dokumentālo filmu, par tur esošajiem latviešu karavīriem.
Kā atgriezties
pagātnē
— Pirms brauciena jau bija priekšstats par situāciju Ukrainā?
— Sākumā attieksme bija neitrāla, necentos nostāties kāda pusē, bet, tur esot, runājot ar cilvēkiem, izvērtējot teikto, bija skaidri redzams, pret vai par ko viņi protestē. Vēlāk nošķīrās vairāki grupējumi, katrs ar savu attieksmi un rīcību, bet sākumā vienojošais bija protests pret korupciju, bijušo prezidentu Janukoviču, valdību, oligarhiem. Tomēr bija gandrīz nereāli apzināties, ka mūsdienās netālu no Latvijas kas tāds vispār var notikt. Pēc vecāku stāstītā par notikumiem Latvijā 90. gados tagad, Kijevā esot, sajutu ar tiem saikni. Kijevā bija sajūta, ka esi atmests atpakaļ laikā par vairākiem gadu desmitiem.
— Devies uz Kijevu bez bailēm?
— Bail nebija, drīzāk neziņa par to, kas notiks. Paskatoties pirms tam tapušos sižetus, tiešraides, likās, ka būs ļoti traki, ka no visām pusēm uzglūnēs briesmas. Pirmais iespaids iebraucot — nometnē miermīlīgi noskaņoti cilvēki, savstarpējas rūpes vienam par otru, palīdzot ar pārtiku un citādi, kā arī visu laiku dzirdami vārdi “Slava Ukrainai!”. Pirmajā dienā bija neomulīgi, bet vēlāk visu uztvēru kā darbu ar uzdevumu pēc iespējas vairāk filmēt vidi, cilvēkus, emocijas.
Komandējums bija laikā, kad Kijevas ielās vēl nesprāga “Molotova kokteiļi”, centrālais laukums bija samērā mierīgs, ar teltīm, ugunskuriem. Drīz pēc mūsu aizbraukšanas pienāca ziņas par ievainotiem un bojāgājušiem žurnālistiem. Tas gan nelietīgi, jo visos laikos un notikumos, lai cik karsti tie būtu, ārsti un žurnālisti ir neaizskarami.
Saskatīt visu
uzreiz
— Kāds, tavuprāt, bija kijeviešu noskaņojums?
— Viņi tur bija ieradušies ar pārliecību nepadoties. Pastāvēt par savu taisnību un uzskatiem. Viens otrs Maidana demonstrantu nometnē bija pavadījis jau vairākus mēnešus, citus nomainīja no jauna atbraukušie. Aukstajā laikā ukraiņu izturība bija apbrīnojama. Visbiežāk dzirdēju, ka viņi ir tur, lai darītu galu milzīgajai korupcijai, bija par iestāšanos Eiropas Savienībā. Ticēja, ka prezidents Janukovičs atkāpsies no amata, mainīsies valdība un kļūs labāk. Toreiz nebija pat runas par Krimu, iespējamo karu, kā tas ir šobrīd.
— Ko nozīmē būt operatoram Ukrainas notikumos?
— Jāstrādā komandā, šajā gadījumā ar Ati Klimoviču, jāizjūt situācija, vide, “jāķer” interesantākie kadri, jāskatās uz visām pusēm vienlaikus. Atis bija atbildīgs par intervijām, es izvēlējos tām vietu un pēc tam filmēju papildu kadrus. Gribējām intervēt arī pretēji noskaņotos demonstrantus, bet viņi no intervijām izvairījās. Vakaros ar satraukumu gaidījām nākamo dienu.
— Naktis bija tikpat trauksmainas kā dienas?
— Tās pavadījām ap 500 metru no galvenā laukuma, Ukrainas kolēģu dokumentālo filmu studijas telpās. Naktī pamostoties varēja labi dzirdēt apkārt notiekošo. Uz brīdi troksnis norima, bet pilnībā nebeidzās nekad. Gulēt gājām ar domu — kas būs rīt?
Latvijas lielais
miers
— Atceries kādu spilgtāko, emocionālāko brīdi?
— Spilgtākais bija tas, ka biju tur. Smaržoja dūmi un ēdiens, cilvēki, uzzinājuši, ka esam no Latvijas, viesmīlīgi sagaidīja, piedāvāja tēju un cepumus, atcerējās 1991. gadu, barikāžu laiku Rīgā un ka toreiz pauduši atbalstu Latvijai. Tāpēc labprāt būtu braucis vēl, diemžēl darba dēļ tas nebija iespējams.
— Saki, ka diemžēl nevarēji aizbraukt. Kādēļ ar nožēlu?
— Jā, diemžēl, jo tā ir iespēja Latvijas sabiedrībai parādīt to, kas patiešām notiek Ukrainā, šāda informācija ir ļoti nepieciešama. Ja mediji neiejauktos, ja cilvēki nepaustu savu viedokli, neliktos ne zinis, iespējams, notikumi risinātos vēl dramatiskāk.
— Ar kādām izjūtām atgriezies Latvijā?
— Ar apziņu, cik ļoti politika spēj ietekmēt, mainīt cilvēkus un viņu likteņus. Arī ar nepatiku pret informācijas sagrozīšanu. Tur esot, nejutu fašistisku ideju izpausmes, kā to mēģina pasniegt Krievijas mediji, pozicionējot savu cīņu pret agresiju.
Latvijā sajutu lielu mieru, kāds te valda. Problēmas šķiet maznozīmīgas, un es sev jautāju — par ko mēs te uztraucamies? No otras puses, jāatceras, ka Krievija ir tuvu, nedrošību rada arī atkarība no tās naftas un gāzes. Tas, ka esam Eiropas Savienībā, NATO, daļēji mierina. ◆
