“Mani līdz asarām aizkustināja kāda invalīda ratiņkrēslā rīcība,” redakcijai stāsta Ilona no Aizkraukles.
“Sniegs vēl nebija uzsnidzis. Skatījos pa logu un redzēju — kāds iereibis vīrietis streipuļodams iet pa Spīdolas ielu Aizkrauklē un dodas virzienā uz pilsētas centru. Dambja mala iepretim pilsētas dīķim ir ļoti augsta un stāva, tur nav barjeras, ietves pamats ir grubuļains, jo ielas pārbūvi šopavasar vēl turpinās. Iereibušais vīrietis varēja paklupt un iegāzties gravā. Kāds invalīds ratiņkrēslā paņēma vīrieti aiz rokas, taču pats ar vienu roku pabraukt nevarēja. Tad viņš vīrieša roku uzlika sev uz pleca un tā pārveda viņu pāri bīstamajam posmam līdz kafejnīcai “Solo”. Kad invalīdu satiku veikalā, uzrunāju viņu, gribēju pateikties par palīdzēšanu dzērājam, bet viņš atbildēja, ka dzērājs vispirms ir cilvēks! Tas mani ļoti aizkustināja. Cilvēks, kurš pats ir daudz cietis, saprot otru, ir labestīgs un izpalīdzīgs. Nez vai veselajiem cilvēkiem ienāktu prātā tā palīdzēt.” ◆
