“Vedekla man sacīja — jārīko ballīte, bet es padomāju un nolēmu: ko nu vecumā ballēšos, labāk braukšu ceļojumā,” saka pensionētā latviešu un krievu valodas un literatūras skolotāja Anna Titova no Seces. Pirmdien, 17. martā, viņai apritēs 70 gadu, un tieši šajā dienā viņu Seces pamatskolā sveiks skolas vadība un bijušie darba kolēģi.
“Tu mūsu skolotājai kumēdiņus nerādīsi!”
Annas Titovas pedagoģiskā darba stāžs ir 42 gadi, dzīvē aizvadītas piecas audzināmās klases. “Ja vajadzētu otrreiz izvēlēties profesiju, atkal mācītos par skolotāju, jo skolā strādāt ar bērniem man patika,” viņa stāsta. “Pret visiem bērniem izturējos vienādi, vienalga, vai viņš nācis no trūcīgas vai bagātas ģimenes. Atceros, reiz manas audzināmās klases zēns svinīgajā līnijā kādu palaidni aizraidīja projām, sakot: “Tu mūsu skolotājai te nekādus kumēdiņus nerādīsi!”. Pirms Jaunā gada negaidīti ciemos atbrauca skolēni no pirmās audzināmās klases, nu jau pieauguši cilvēki. Tas mani patīkami pārsteidza, mums bija sirsnīgas sarunas. Pagājušajā gadā bija Seces pamatskolas absolventu salidojums, visas audzināmās klases man ir mīļas, pat nezināju, pie kuras vispirms doties.”
“Zinu — tāpat būšu mīnusos”
Kādreiz jubilārei šķitis: kad viņa dosies pensijā, tad nezinās, kur likt laiku, tomēr izrādījies citādi — kopā ar Kriksi, savu suņuku, ikdienas darbos laika paliek arvien mazāk un mazāk, jo darbu ir daudz. “Deviņdesmito gadu sākumā, kad sovhozs par pajām deva lopus, paņēmām gotiņu. Tomēr kopš pagājušā gada govi vairs neturu, jo paliek par grūtu. Ir vēl tele, vistas, ruksis,” teic Anna Titova.
Jubilāre cienā ar smaržīgām kotletēm no pašu nobarotas cūkas gaļas. “Ruksi baroju pēc agrāko laiku “receptes” — vāru pašu izaudzētos kartupeļus,” viņa stāsta. “Citi sataisa putru no miltiem, tā ir vieglāk, tomēr, barojot ar kartupeļiem un saknēm, gaļai ir cita garša. Dodu arī spēkbarību — vitamīnu tiesai. Kad cūku nokaujam, gaļu sadalu porcijās un lieku saldētavā — iztiekam ar pašu audzētu cūku gaļu. Arī dārzā man patīk strādāt. Citi rēķina ienākumus un izdevumus, bet es nē, jo zinu, ka tāpat būšu mīnusos. Darbs man ir vajadzīgs, lai kustētos, lai būtu, ko darīt, tad arī veselība būs labāka. Ja man nebūtu lopu, dārza, tikai skatītos televīziju un lasītu, kļūtu arvien slimāka.”
Gribētu ceļot katru gadu
Kad Annai Titovai bija 60 gadu jubileja, viņa sev uzdāvināja ceļojumu uz Austriju, tagad, 70 gados, uz Spāniju. Jau šomēnes būs jāsēžas lidmašīnā un vismaz neilgu laiku jācenšas aizmirst ikdienas rūpes. “Gribēju ceļojumu atlikt, jo saslima vīrs, viņš ir jākopj, taču tad varētu saņemt atpakaļ tikai daļu naudas, daudz nāktos zaudēt, tādēļ nolēmu braukt,” atzīst jubilāre. “Esmu bijusi arī Bulgārijā, Horvātijā, Šveicē, Itālijā, jo ceļot man ļoti patīk, patīk vērot un baudīt skaisto dabu, neredzētus skatus. Tomēr dzimšanas dienas ceļojumi ir īpaši — tie ir svētki. Ja būtu daudz naudas un arī laba veselība, ceļotu katru gadu, uz vienu un to pašu valsti aizbrauktu divreiz un pat vairāk reižu, jo vienā braucienā nevar visu apceļot un apkatīt. Aizbrauktu ciemos arī pie mazmeitas Iritas uz Angliju, kur viņa dzīvo kopā ar ģimeni. Mazmazdēlam, kurš dzīvo Anglijā, ir dots interesants vārds — Rodrigo Rodžijs. Viņš ir mans pirmais mazmazbērns. Kad aizbraucu ceļojumā, suņuks Kriksis gan ļoti skumst, izstaigā visas malas, mani meklēdams, un “paplūkā” arī dēla dzīvokļa durvis.”
Anna Titova teic, ka lielas svinības viņai nepatīk, bet radu, draugu lokā dzimšanas dienu pavada labprāt. Patīk arī padziedāt, savulaik daudz dziedājusi gan koros, gan ansambļos. Tomēr, ja visi nezina vārdus, var izlīdzēties arī ar ierakstiem. “Kas gan tagad nekait — ieslēdz radio, televīziju un klausies, pašiem nav jādzied!” viņa saka. ◆
