Katru gadu dažos žurnālos publicē miljonāru sarakstu, taču varētu reiz izveidot arī dažādu kolekcionāru topu. Konfekšu papīriņu krājēju sarakstā, manuprāt, vienā no pirmajām vietām būtu aizkraukliete Silvija Keiva. Viņas kolekcijā ir jau vairāk nekā 10 tūkstošu eksemplāru.
Neārstējama atkarība
Savulaik, kad vēl nebija sākusies interneta ēra, daudziem skolēniem vaļasprieks bija kaut ko krāt — nozīmītes, markas, maizes etiķetes, kinoaktieru fotogrāfijas, kalendārīšus. Silvija pirms vairāk nekā 40 gadiem, būdama 4. klases skolniece, izvēlējās konfekšu papīriņus. Varbūt “vainīga” bija mamma, kura bija liela kārumniece, un mājās konfekšu nekad netrūka. Savukārt Silvija pēc konfektēm īpaši netīko, taču papīriņi… O, tā nu ir mīlestība uz mūžu!
Silvija pat nevar pateikt, kas viņu pamudināja krāt. Tā bija vienkārši nejaušība. Aiz spoguļa bija aizkrituši pāris papīriņu, un tā tas sākās. Visu šo gadu laikā tikai vienreiz Silvija vēlējusies pārtraukt šo nodarbi. Tas bijis vēl tad, kad gājusi skolā. Atdevusi daļu kolekcijas kādai klasesbiedrenei. Vēlāk gan to atpirkusi.
Tagad šī aizraušanās ir kļuvusi par atkarību, ko nevarētu izārstēt neviens ārsts. Iet, piemēram, sieviete pa ielu, un viņai tīkliņā ir konfektes neredzētā iesaiņojumā. Silvija met kaunu pie malas un uzrunā konfekšu īpašnieci, līdz kārotā lieta kabatā. Kad viņa skatās krievu seriālus, īpašu vērību pievērš veikalu letēm. “Ak, ja manā kolekcijā būtu tāds papīriņš!” viņa reizēm nodomā, savukārt citreiz atviegloti uzelpo: “Man tādi papīriņi jau ir!”.
Iegūst
draugus
Pateicoties savam vaļaspriekam un internetam, Silvija iepazinusies ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Piemēram, ar Santu Ulnicāni no Viļāniem. “Viņa jau ir vēl trakāka krājēja nekā es, taču viņa kolekcionē tikai konfekšu “Gotiņa” papīriņus. To viņai ir ap divarpus tūkstošiem, man ap tūkstoti — iznāk pamatīgs ganāmpulks. “Vismaz vienu es skaidri zinu,” smejot saka Silvija, “Santa kādreiz kļūs par manas “Gotiņas” papīriņu kolekcijas mantinieci.” Viļāniete savam vaļaspriekam ir pat izveidojusi mājaslapu internetā, kurā interesanti apraksta katru savu guvumu, pastāstot arī par cilvēku, ar kuru tikusies. Par to, ka abas ar Silviju ir labi “sadziedājušās”, liecina šis ieraksts: “Ieliku sludinājumu ss.lv: “Nopirkšu jūsu vecās konfekšu papīriņu kolekcijas”. No vairāk nekā 100 sadaļas apmeklētājiem atsaucās viens cilvēks — kāda sieviete Juglā. Pirmdienas vakarā aizbraucu, satiku, apskatīju preci un nopirku. Lai gan “Gotiņas” kolekcijā bija tikai 15 (10 no tām man jaunas), paņēmu visu kolekciju, jo padomāju par konfekšu papīru kolekcionāri Silviju Keivu, kuru varētu interesēt pārējās 400 kolekcijas vienības. Tā arī bija. Silvija labprāt nopirka no manis šo Juglas kolekciju. Apmēram 150 papīriņu viņas kolekcijā bija jaunums.”
Pirms gada Santa no Silvijas bija aizņēmusies “Gotiņu” mapi un nofotografējusi “Gotiņas”, kas ir Silvijas kolekcijā. Secinājusi, ka ap diviem simtiem ir tādas, kādu viņas kolekcijā vēl nav.
Vēstures
liecinieces
“Gotiņas” ietinamie papīriņi ir ne tikai vizuāli skatāmi, bet tie ir arī vēstures liecinieki. Pēc tiem var secināt, ka savulaik konfektes ražotas teju vai katrā otrajā kolhozā vai saimniecībā, piemēram, kolhozā “Spars” (nav gan norādīts rajons), Lizuma p. s. “Ražotāji”, Limbažu pārtikas kombinātā, Ropažu kolhozā, tās ražojis arī “Latvijas balzams”. Un kādiem tik papīriņiem tapušas konfektes Skrīveru pārtikas kombinātā! Silvijas kolekcijā ir arī daudz prezentācijām ražoto “Gotiņu” konfekšu papīriņu. Smaidu raisa kāds “Gotiņas” papīriņš, uz kura ir bebra attēls. Kolekcionārei vislabāk patīk Alūksnes “Gotiņas”, varbūt tāpēc, ka tās ir ļoti vienkāršas. Savukārt visgaršīgākās, viņasprāt, ir “Gotiņas” ar riekstiem, tādas gan ēstas agrākos laikos.
Palīdz vīrs un
bērni
Ar kolekcionēšanas “bacili” Silvija savus ģimenes locekļus nav “aplipinājusi”, taču savulaik dēls un meita krājuši maizes etiķetes. Tagad kolekcija pamesta novārtā, un Silvija to iecerējusi atdot kādam kolekcionāram. Bērni un vīrs tomēr iesaistās viņas kolekcijas veidošanā, kā smejot saka Silvija: “Piegādā gan papīriņus, gan klientus.” Lai izveidotu tik lielu kolekciju, manuprāt, cilvēkam jābūt lielam pedantam. Vaicāju Silvijai, vai viņa tāda ir? “Nu, nē! Dzīvē esmu pavisam pretēja.”
Vīrs pieradis, ka sieva dažkārt sava vaļasprieka dēļ ir galīgi neprognozējama. Piemēram, Rīgā, Ķīpsalā, notiek kāda izstāde (tajās parasti var dabūt prezentāciju konfektes). Silvija no rīta pieceļas un nolemj — jābrauc. Tas nekas, ka līdz vilciena atiešanai palikušas tikai 27 minūtes un līdz stacijai vēl jāmēro puskilometrs. Viņa to ļoti vēlas un panāk, ko iecerējusi — stacijā ir jau piecas minūtes pirms vilciena atiešanas.
Varbūt ēdis pat
Ulmanis
Par pēdējā laika neparastāko guvumu Silvija uzskata kādu konfekšu papīriņu, kuru par pieciem latiem nopirkusi no kāda rēzeknieša. Silvija smejot saka, ka tas ir mammas dzimšanas gada papīriņš, jo citādi viņai vienmēr aizmirsies, kurā gadā māte īsti dzimusi. Konfektes savulaik bija veltītas 1937. gada Pļaujas svētkiem Jelgavā, un, kā pastāstīja papīriņa īpašnieks, tajos piedalījies arī toreizējais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Skaistāko konfekšu papīriņu topā viņa pirmo vietu piešķirtu Naļčikas konfektēm ar daiļas sievietes attēlu.
Sapņi
piepildās
Reiz ar vīru sprieduši, ko viņi iegūtu, ja izdomātu kolekciju pārdot. Nu, iegādātos, piemēram, otru mašīnu, vēl kādu mantu, līdz secinājuši, ka tā nav naudā novērtējama. Pārāk daudz laika un darba tajā ieguldīts.
Aktieriem parasti jautā par sapņu lomām, es savukārt Silvijai vaicāju par viņas sapņu papīriņu. “To es ieraudzīju “Staburagā” — sniegpārslu ieskautu papīriņu ar Svētās Terēzes attēlu — ar šādām konfektēm svētkos tika cienāti baznīcēni katoļu dievnamā,” teic aizkraukliete.
Parasti saka: ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, tas piepildās. Tā notika arī ar Silviju — “Staburagā” šis papīriņš bija saglabājies un tika viņai uzdāvināts. ◆
