Pašlaik grāmatvežiem visintensīvākais darbs ir ar uzņēmumu gada pārskatiem, kas jā-pabeidz līdz 1. maijam. Šonedēļ saspringtā darba dēļ vajadzēja arī atlikt ieplānotos mācību kursus. Valsts ieņēmumu dienesta, Finanšu ministrijas vai nodokļu konsultantu rīkotie kursi un semināri notiek vismaz reizi mēnesī, cenšos tos apmeklēt, izvērtējot tēmas lietderību. Lai saglabātu Latvijas Republikas Grāmatvežu asociācijas piešķirto sertifikātu, piedaloties pēc paša izvēles dažādos kvalifikācijas kursos un semināros ar grāmatvedības darba specifiku saistītajām tēmām, kas pārsvarā ir nodokļi, piecu gadu laikā jāsavāc 250 punktu. Viena šādu nodarbību apmeklējuma diena dod 8 līdz 10 punktu.
Piecpadsmit darbības gadu laikā esam gan auguši, gan pārcietuši krīzi, un šobrīd uzņēmuma darba apjoms un darbinieku skaits ir līdzīgs kā aptuveni pirms desmit gadiem. Pārziņā ir 35 uzņēmumi, un tiem grāmatvedību kārto trīs darbinieki. Labu grāmatvedi atrast nav viegli, bet, lai noteiktu pretendenta spējas, esmu sagatavojusi testu, ja to var veikt, sarunu turpinām.
Latvijas Grāmatvežu asociācijai, kas darbojas Latvijas Universitātes paspārnē, šogad marta beigās apritēs divdesmit gadu. Esmu tās valdes locekle, piedalīšos asociācijas kongresā 28. martā, un nesen saistībā ar jubileju izdots žurnāls. Šajā izdevumā esmu paudusi idejas par grāmatvežu darba ikdienu un ne tikai par to. Bieži savas domas nenākas paust rakstiski, bet, ja tēmu labi pārzina, lielas grūtības tas nesagādā. Viena no raksta tēmām skar katru iedzīvotāju — nodokļi, to maksāšana un ieguvums, kā arī par to, kā cilvēkus ieinteresēt strādāt un nodokļus maksāt, nevis izvairīties. Šādu ideju aizguvu no sadarbības partneriem Vācijā. Tur sociālais nodoklis, ko ietur no algas un novirza pensijām, tiek mantots. Piemēram, ja pensijas saņēmējs aiziet mūžībā, pusi no viņa pensijas turpina saņemt aizgājēja laulātais draugs vai bērni. Ja tādu sistēmu ieviestu Latvijā, kurš gribētu strādāt neoficiāli? Katrs ģimenes loceklis būtu atbildīgs par savu ģimenes nodrošināšanu ne tikai tagadnē, bet arī nākotnē. Ja visi strādātu oficiāli, valsts nodokļos noteikti iekasētu vairāk nekā šobrīd un nebūtu nemitīgi jādomā, kā papildināt Valsts kasi, kādus nodokļus atkal palielināt.
Pagājušajā nedēļā saistībā tieši ar šo tēmu pa rokai patrāpījās raksts par to, ka šogad no 1. jūnija nopietnāk vēlas ieturēt nodokli no ogu un sēņu vācējiem. Varētu nodomāt, ka valsts labprātāk redzētu savus iedzīvotājus dzīvojam mežā… Nepieņemama un nesaprotama man ir nodokļa iekasēšana par manis pašas uzcelto īpašumu, piemēram, māju. Piekrītu, ka nekustamā īpašuma nodokli vajag maksāt par zemi, jo pašvaldībai ir jāuztur koplietojuma ceļi, tādēļ mēs maksājam šo nodokli, bet kāpēc par ēku, kuru cēlu par saviem līdzekļiem? Ja šāds nodoklis būtu jāmaksā par ēkām, kuras pieder pašvaldībai un tā ir atbildīga par to uzturēšanu, tad piekrītu, šāds nodoklis būtu vietā. Piesaucot Vācijas piemēru, tur, ierīkojot zaļās enerģijas apkuri, valsts sedz pusi no sistēmas ierīkošanas izmaksām.
Pagājušajā nedēļā sākās ienākumu deklarāciju iesniegšana Valsts ieņēmumu dienestā (VID). Nodarbojamies ar juridisko personu, firmu grāmatvedību, bet sekojam līdzi arī notikumiem, noteikumu maiņai, kas attiecas uz privātpersonām. Noteikti varu apgalvot, ka visērtāk nodokļu deklarā-
cijas iesniegt, noslēdzot līgumu ar VID par elektroniskās sistēmas lietošanu. Tad deklarāciju izpildīt ir ļoti viegli, jo visi dati par cilvēku, ko snieguši uzņēmumi, piemēram, par algu un citiem ienākumiem, elektroniskajā datubāzē jau ir. Izvēloties īso deklarācijas variantu, sistēma principā visu jau pasaka priekšā. Lai saņemtu atpakaļ izdevumus par ārstēšanos un izglītību, jāpievieno dokumentu kopijas. Ja visu šo darbu veiktu kā senāk, tikai uz papīra, tas būtu ļoti sarežģīti.
Nepaslīdēja garām notikumi Ukrainā, Krimā. Tie norisinās, man klāt neesot, tāpēc negribu uzņemties to padziļinātu komentēšanu. Ietekmējoties tikai no citu sniegtās informācijas, no tā, kas ir pateikts, kas noklusēts, nevar simtprocentīgi apgalvot, ka visa informācija ir patiesa. Vardarbību jebkurā gadījumā neatbalstu. Atceros, ka sākums šiem sarežģītajiem procesiem Ukrainā bija valsts prezidenta nevēlēšanās parakstīt sadarbības līgumu ar ES. No šī lēmuma izriet arī pārējo notikumu gaita. Pēc personiskās pieredzes varu apgalvot, ka atšķirībā no Latvijas iedzīvotājiem ukraiņiem ir daudz kategoriskāka attieksme pret krievu valodas lietošanu. Ja, Ukrainā esot, runāsi krieviski, atbildi vari arī nesaņemt. Tāpēc labāk sarunu iesākt latviski un tikai tad pāriet uz krievu valodu.
Nebiju pārsteigta par bijušā Ministru prezidenta Valda Dombrovska atteikšanos kandidēt Eiropas Komisijas prezidenta amatam. Mans uzskats — ja reiz esi atzinis sevi par vainīgu un atkāpies no amata, tad kandidēt kādam citam, pat vēl atbildīgākam, amatam ir ļoti nepareizi. Nevaru iedomāties, kā tas iespējams — pāris dienu pēc tam, kad esi atzinis savu vainu, pāršķirt kā baltu lapu un pieteikties augstākam postenim.
Ieroči man sveši, bet lasīju, ka NATO palielina savu lidmašīnu skaitu Latvijā. Pirmais, ko iedomājos — cik tas mums maksās? Vai ar esošajiem nodokļiem pietiks? Vai tāpēc jutīšos, dzīvošu drošāk, ja zināšu, ka maksāju par papildu ieročiem? Noteikti nē. Bet tā tam vajadzētu būt. Tāpat nesaprotama ir Latvijas vēlme finansiāli palīdzēt Ukrainai. Kad nauda vajadzīga savējo dzīvības glābšanai, to bieži vien atsaka, bet, kad citiem jāpadižojas ar spēju palīdzēt, līdzekļus nežēlo. Paralēles var vilkt ar ģimeni — to, kas notiek ģimenē, uz āru neviens taču neizrāda, sabiedrība vērtē tikai pēc tā, kāds izskaties publiski.
Darba nedēļas patīkamā izskaņa — Sieviešu diena. Pēc pavadītās darba dienas ārpus biroja atgriežoties kabinetā, bija patīkami ieraudzīt ziedu sveicienus vāzēs. Par to maniem klientiem paldies!
Saulainās brīvdienas pavadīju ar savu draugu šeltiju. Nu jau gadu tas ir mans suns, pēc izskata kā kollijs, tikai miniatūrs, skausta augstums — līdz 45 centimetriem. Tieši 8. martā bijām ar viņu sacensībās — suņu izstādē Rīgā, Skonto hallē. Vērtēja starptautiskie eksperti. Tāpat kā iepriekšējās izstādēs, arī šoreiz ekspertu vērtējums bija augsts.
