Rīt, 8. martā, 55. dzimšanas dienu svin koknesietis Vilnis Riekstiņš. Braucot pie jubilāra uz “Magonēm”, paša celtā māja ar sarkano jumtu pamanāma jau pa gabalu, gluži kā apstiprinot savu skaisto nosaukumu. Jubilārs stāsta, ka dzimšanas dienas nekad nav svinējis plaši, ar vērienu, arī šoreiz priecāsies, ja ciemos atbrauks tikai bērni.
Laukus pret pilsētu nemainītu
Jubilāram vienmēr paticis laukos, kādu brīdi padzīvojis pilsētā un sapratis, ka tāds ritms nav piemērots viņa dzīves uztverei. “Mana dzimtā puse ir Vārnavā, par koknesieti sevi uzskatu kopš 1996. gada. Vārnavas pusē pagājusi mana bērnība, tur joprojām ļoti skaistā vietā ir tēva mājas, taču diemžēl mūsdienās tik dziļi laukos var atļauties dzīvot vien ļoti turīgi cilvēki, kuriem ikdienā nav jāmēro tāls ceļš uz darbu un jāgādā iztikšana. Bērnībā gan diendienā gāju četrus kilometrus uz skolu un atpakaļ, ceļi pavasaros un rudeņos nebija izbraucami. Koknesē neilgu brīdi pastrādāju kolhozā. Iegādājos vecu, aizaugušu īpašumu, ko pa šiem gadiem pats esmu iekopis. Arī dzīvojamo māju pats projektēju, kokus zāģēju savā mežā, saliku un uzcēlu, arī iekšdarbus veicu pats saviem spēkiem. 90 procentu, kas “Magonēs” padarīts, ir mans roku darbs,” stāsta Vilnis.
Relikvija pagalmā
Dzimšanas dienas priekšvakarā jubilārs teic: “Laiks ir aizskrējis ļoti ātri, pašam neliekas, ka cipars jau tik liels. Daudzus gadus visu brīvo laiku, spēku un naudu ieguldīju autospor-
tā — pirmo reizi sacensībās piedalījos 1981. gadā, un pēc tam daudzus gadus braukšana bija mana lielākā aizraušanās.”
Sākumā tas bija autorallijs, vēlāk — autokross. Nereti, lai piedalītos sacensībās, no mājām bija jādodas prom ne tikai uz divām, bet pat uz trim četrām dienām. Pagalmā joprojām ir sacīkšu auto, kas jau ir relikvija, iegūtie kausi sarindoti plauktā. “Braukšana palīdzēja nedomāt par sadzīviskām lietām, par nepadarītiem darbiem, problēmām. Tagad visu laiku esmu kā vāvere ritenī, viens darbs padarīts, jāķeras pie nākamā, un rets ir brīdis, kad par to vispār nedomāju. Bet sacensībās koncentrējies tikai braucienam, viss pārējais ir mazsvarīgs. Protams, vienā brīdī sāka pietrūkt gan spēka, gan laika, gan naudas. Neesmu braucis jau vairāk kā desmit gadu,” stāsta koknesietis.
Dzīvesprieku rod
dabā
Vilnis ir pašnodarbinātais, sniedz transporta pakalpojumus un veic pārvadājumus, taču arī saimniecībā darāmā netrūkst: “Tūlīt sāksies dārza darbi, audzēju arī zemenes. Dzimšanas dienā atceros gan ļoti agru pavasari, kad ap 8. martu mežā ziedēja baltās un zilās vizbulītes, gan tādus gadus, kad sniegs bija sasnidzis pusotra metra biezumā un no pavasara vēl nebija ne vēsts.
Sieviešu dienu vienmēr esmu atzinis, arī rīt ziedus no manis noteikti saņems visas sievietes, kuras būs mājās. Bērnībā tēvam bija grūti, bija jāsveic visas ģimenes sievietes, turklāt dāvana jāgādā arī man. Nekad neesmu juties neērti, ka dzimšanas diena ir sieviešu svētkos, droši vien tāpēc, ka labprātāk to atzīmējam vien ģimenes lokā.”
Jubilārs optimismu un dzīvesprieku rod dabā, strādā arī savā mežā: “Jādzīvo un jāpriecājas par to, kas ir, nedrīkst nokārt degunu!” ◆
