“Galvenais, ka mēs satikāmies,” ne reizi vien atkārtoja Maija, uzticot dažas lappuses no savas dzīves grāmatas. Otra persona šajā notikumā ir viņas dvīņumāsa. Ilgu laiku viņas bija šķirtas, taču nejaušības dēļ abām māsām bija lemts satikties.
Ne Jānim līdzīga, ne Annai
“Nekad neuzzināšu, kāpēc māte no mums atteicās. Tagad tam vairs nav nozīmes. Kad nokļuvām bērnunamā, mums bija tikai divi gadiņi. Neuzzināšu arī to, kāpēc mūs ar Daci izšķīra,” tā savu stāstu sāk Maija (vārdi mainīti). “Abas ar māsu nonācām katra savā audžuģimenē. Savādi, biju dzirdējusi, ka dvīņus parasti neizšķir. Kas to lai zina, kāpēc tā notika.
Mani audžuvecāki bija labi cilvēki, laikam tāpēc viņus izjutu kā savus īstos vecākus. Viņiem savu bērnu nebija, un man nekā netrūka. 11 — 12 gadu vecumā dzirdēju kaimiņtantes uz soliņa runājam, ka “tā Maija nav līdzīga ne Jānim, ne Annai, tāda tumsnēja” un vēl šo to. Protams, to visu vārds vārdā atstāstīju vecākiem, un tad viņi man atklāja, ka esmu adoptēta un ka man kaut kur ir dvīņumāsa. Es tikai noteicu: “Ak, tā?”, un tas arī viss. Mūsu attiecībās nekas nemainījās.
No medmāsas par pārdevēju
Mana turpmākā dzīve iegrozījās līdzīgi kā daudziem tā laika cilvēkiem. Pabeidzu vidusskolu, tad medicīnas māsu skolu, sāku strādāt. Apprecējos, piedzima meita. Dzīvē kā dzīvē — gan kāpumi, gan kritumi. Strādāju, rūpējos par ģimeni, vecākiem.
Izjutu arī to, ko nozīmē būt bez darba. Biju ieguvusi augstāko izglītību, taču samazināja darbinieku skaitu. Gadu biju bezdarbniece, un arī vīrs palika bez darba. Viņam tā bija kā ledaina ūdens šalts, jo, būdams celtniecības inženieris, nevarēja iedomāties, ka bez tāda speciālista varētu iztikt. Nodomāju — ja man vēl kāds gads jāpavada mājās, šādā gaisotnē, tad “nojūgšos”. Pārvarēju sevi un aizgāju strādāt vietējā lielveikalā.
“Čau, Dace!”
Sēdēju kasē, skaitīju pirkumus, iekasēju naudu. Brīžiem tas viss šķita briesmīgi, veikals tomēr nav slimnīca.
Kādu dienu jutu, ka mani cītīgi vēro kāds vīrietis. Kad pienāca viņa rinda, viņš uzsmaidīja un iesaucās: “Čau, Dace! Tu tagad šajā pusē?” Apjukusi paskatījos uz pircēju, spēju vien pateikt, ka viņš kaut ko jauc.
Jau biju aizmirsusi par šo gadījumu, kad situācija atkārtojās. Un tikai tad iedomājos, ka šis cilvēks mani notur par dvīņumāsu, acīmredzot viņš māsu pazīst. Citā reizē, kad viņš nāca iepirkties un pie kases nebija pircēju, sāku viņu iztaujāt par Daci. Iespējams, tā bija mana dvīņumāsa, ar kuru mūs izšķīra pirms daudziem gadiem. Palūdzu vīrietim, lai uzzina Daces tālruņa numuru, varbūt piezvanīšu.
Pēc kāda laika numurs man bija, taču nevarēju saņemties un piezvanīt. Vīrs man ieteica rīkoties, kā uzskatu par pareizu, bet audžumāte mudināja sazināties pēc iespējas ātrāk.
Beidzot sadūšojos un to izdarīju. Saruna iznāca saraustīta, jo Dace bija ļoti apjukusi. Norunājām satikties. Nezinu, vai tā bija asiņu balss, jo, vien pārmijusi dažus vārdus un vēl neredzējusi vaigā, jutu, ka viņa ir mana māsa.
Asaras mijas ar
jautājumiem
Tikšanās bija ļoti emocionāla. Asaras mijās ar neskaitāmiem jautājumiem, bija interesanti, ka blakus ir vēl viens tāds pats cilvēks. Dace iepazinās arī ar manu ģimeni un audžuvecākiem. Protams, dažās stundās visu neizrunājām, tāpēc norunājām tikties vēl.
Salīdzinājumā ar manu Daces dzīve līdzinājās šausmu stāstam. Vispirms viņai pāri darīja audžuvecāki — nesaprotu, kāpēc jāņem audzināt bērnu, ja viņš nav vajadzīgs? Reiz Dace dārzā esot mielojusies ar zemenēm un pacienājusi arī kaimiņu bērnus. Par to saņēmusi sodu — pērienu un aizliegumu visu ziemu ēst ievārījumu. Tāpēc es nebrīnos, ka viņa agri apprecējās, var teikt, ar pirmo pretimnācēju, kurš vēlāk izrādījās alkoholiķis un varmāka.
Nav aprakstāmas audžuvecāku un vīra pārestības. Brīnos, kā Dace to izturēja. Visa sadzīve bija uz viņas pleciem, vīram interesēja tikai grādīgā lietošana. Protams, nevienā darbavietā viņu ilgi neturēja. Dace strādāja slimnīcā par sanitāri, un kādā sarunā viņa atzinās: ja būtu bijuši citādi apstākļi, būtu mācījusies medicīnas skolā, taču audžuvecāki pēc pamatskolas beigšanas par tālāku skološanos negribēja dzirdēt. Dace sāka strādāt un vidējo izglītību ieguva vakarskolā.
Kad māsa ieminējās par medicīnas skolu, es pat nodomāju: varbūt mēs jau toreiz būtu satikušās? Daces prieks bija meitiņa un darbs.
Kā būtu, ja
būtu
Kopš satiku Daci, bieži vien domāju — kā būtu, ja būtu? Ja māte mūs nebūtu pametusi, ja bērnunamā mūs abas neizšķirtu, ja būtu satikušās agrāk… Bet liktenis mums bija atvēlējis tieši piecus gadus. Ar savu dvīņumāsu redzējos bieži, gluži kā gribētu atgūt zaudēto laiku.
Laikam jau savlaik pārciestais bija darījis savu — Dace smagi saslima un ātri aizgāja. Katru brīvu brīdi biju pie viņas, ar manu vārdu uz lūpām viņa arī izdzisa…
Māsas meitiņu nepametu likteņa varā. Tūdaļ pat sāku kārtot adopcijas lietas. Viegli jau nebija, jo jaunizceptais atraitnis, kā tolaik dēvēju svaini, nemaz tik vienkārši negribēja atteikties no bērna. Sākumā piesauca savas tēva jūtas, kas pārgāja dusmās par lielajiem bēru izdevumiem — redz, viņš esot nopircis 22 rozes, pa vienai par katru nodzīvoto gadu ar manu māsu, kura patiesībā bijusi ļoti slikta sieva. Kad apsolīju samaksāt par rozēm (laikam domās jau izrēķināja, cik lielo alus pudeļu par to iznāks), tad piekrita, kā pats izteicās. Šajos gados ne reizi par bērnu nav atcerējies, kaut gan zina, kur mēs esam.
Skumji, ka mums ar Daci bija atvēlēts tik maz laika, galvenais, ka mēs vispār satikāmies.” ◆
