Inguna un Andis Lejiņi izvēlējušies būt gan pilsētnieki, gan dzīvot laukos. Strādājot algotu darbu, viņi paspēj saimniekot arī zemnieku saimniecībā. Pagaidām tas izdodas, un katru gadu darba arvien vairāk ir gan “Līgot-
nēs”, no vecākiem mantotajā saimniecībā Staburaga pagastā, gan “Ķeļķu Jaunzemos”, iegādātā īpašumā pāris minūšu braucienā no Aizkraukles centra.
Ziemā sagatavo
stropus
Medus un puķes jeb biškopība un ziemciešu audzēšana ir Lejiņu pāra aizraušanās. Vienīgā ģimenes atvase Jānis izvēlējies studēt un, visticamāk, par lauku darbiem interesēsies maz. Anda darbavieta ir Aizkraukles centrā, bieži vien darbā jāpavada ilgas stundas, arī naktsmaiņā, bet tas neliedz brīvajos brīžos likt lietā savus daudzos talantus, piemēram, ziemas mēnešos gatavot bišu stropus. Pēdējo triju gadu laikā to nepieciešams arvien vairāk. Sākts ar padsmit saimēm pirmajā saimniekošanas gadā, otrajā jau bija 21, bet pērn — vairāk kā 30. Arī tagad darbnīcā dažādās būvstadijās sakrauts vairāk kā desmit jaunu bišu mājiņu.
Alerģija pazūd
Sākums biškopībai bijis, kā saka, no nulles. Inguna stāsta, ka vīram no bišu dzēlieniem bijusi alerģija un kopš bērnības stropiem mests līkums. Galvenais ir satikt pareizos cilvēkus, kas palīdz un neatsaka padomu. Konsultante Valentīna Beča no Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Aizkraukles nodaļas iepazīstināja ar bitenieku Arti Urlovski no Aizkraukles. Padomu devis un rīkus uzdāvinājis arī Imants Lejiņš no Kokneses pagasta. Sākumā profesionāļi par Lejiņu lēmumu — bez priekšzināšanām pievērsties biškopībai — bijuši skeptiski. Ingunas vīram un dēlam tas nav šķērslis. Pazudusi arī alerģija no bišu indes. Otro gadu Andis mācās par bitenieku Vecbebru profesionālajā vidusskolā. Mācīties ir ērti, jo šogad pasniedzēji pat brauc pie audzēkņiem uz Aizkraukli.
Izauklē novārgušos
Staburaga pagastā 23 hektāros zemes 30 stropu noteikti esot par maz. Lai arī turēt saimes Aizkraukles pagastā būtu izdevīgāk, lielsaimnieku, kuru lauki sākas burtiski aiz mazdārziņa, dēļ tas nav iespējams. Par miglošanas laiku gan lielākoties izdodas vienoties, un nopietnas problēmas tādēļ gājušas secen.
Inguna mācījusies par agronomi. Vasaras sezonā viņai algots darbs jau deviņus gadus ir puķu un stādu pārdošanā, ziemā, ap gadumijas laiku, pirotehnikas veikalā. Pašlaik, kamēr viss nopelnītais jāiegulda biškopībā un dēla studijām, nedaudz novārtā atstāta saimnieces aizraušanās — ziemziešu audzēšana. Saimniecei tik labi padodas izaudzēt jebkādu puķi, ka zinātāji mēdzot viņai kā uz sanatoriju vai dzīvnieku patversmi nest savus novārgušos augus. Lai ko iestādītu, viss izaug. Tā vaļasprieks pamazām “draud” pārtapt biznesā, un arī par to Inguna saka paldies atsaucīgiem cilvēkiem — draudzenēm Astrīdai un Natālijai.
Pērn pirmā
peļņa
Piemājas dārzā aug sniegpulkstenītes, tulpes, hostas un daudzas citas puķes. Stādījumu platību katru gadu palielina, bet šis process nav bezgalīgs, jo pusotra hektāra ir visa Aizkraukles pusē Ingunas rīcībā esošā zeme. Pārcelties uz māju Staburaga pagastā pagaidām nevēlas. Par laimi, ceļš no Aizkraukles līdz “Līgotnēm” ir pietiekami labs, lai katrā nepieciešamības reizē tur nokļūtu. Arī ziemā, kad arvien lielāku interesi par bitēm izrāda caunas.
Lai iegādātos biškopības un dārza inventāru, uzceltu siltumnīcu, Lejiņi pieteikušies mājražošanas atbalsta projektam un šogad cer iegūt finansējumu.
Pērnais bija pirmais gads, kad ar zemnieku saimniecībā saražoto varēja jau nopelnīt — ar medu, daudzgadīgajām puķēm, kartupeļiem. Inguna stāsta, ka viņu medus, gan tikai desmit litru, “devies” pat uz ārzemēm. Citās valstīs dzīvojošie draugi iecienījuši aizkraukliešu ražojumu. ◆
