Pēc 20 gadu pārtraukuma luterāņu mācītājas amatā ordinēta Ieva Puriņa — šāda ziņa februāra sākumā pāršalca Latviju.
Kalpos Latvijā
Taču Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags savu nostāju nav mainījis un vēl arvien ir pret sieviešu ordināciju. “Vainīgs” ir ārpus Latvijas esošās latviešu luterāņu baznīcas (LELBĀL) arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis. Tur sieviešu ordinācija ir akceptēta. 2009. gadā ārpus Latvijas esošā luterāņu baznīca te nodibināja un reģistrēja arī savu — Rīgas evaņģēlisko — draudzi. Ieva Puriņa ir pirmā sieviete mācītāja, kas pēc 20 gadu pārtraukuma ordinēta dzimtajā Latvijā un te arī kalpos kā mācītāja.
Cer uz
pārmaiņām
Ordinācijas dievkalpojuma laikā arhibīskaps Rozītis atgādināja, ka ārpus Latvijas esošo latviešu luterāņu baznīcu pēc Otrā pasaules kara izveidoja emigrējušie luterāņu garīdznieki LELB arhibīskapa Teodora Grīnberga vadībā. Tāpēc to var uzskatīt par Latvijas pirmās brīvvalsts luteriskās baznīcas mantinieci. Puriņas uzrunu varēja izprast kā norādi uz LELB nostāju sieviešu ordinācijas jautājumā. Viņa cilvēkus salīdzināja ar gaismu, bet “mēs nereti vērtējam pēc abažūra, kāds nu kuram tas ir — citam bikses, citam svārki. Un ne jau no abažūra atkarīga gaismas intensitāte”. Viņas vārdi “dzīvot pa vecam vairs neder — ne pašiem, ne pasaulei, varbūt arī baznīcai” ir kā cerība, ka baznīca varētu mainīties.
Nespēj vienoties
Droši vien E. E. Rozīša ierašanās un sievietes ordinācija Latvijā LELB arhibīskapam Jānim Vanagam nav tīkama, jo būtībā pretrunu dēļ sieviešu ordinācijas jautājumā abas baznīcas nespēj apvienoties. Pirms Vanaga stāšanās amatā sieviešu ordinācija notika. Pirmās sievietes Latvijā šajā amatā oficiāli tika uzņemtas 1975. gadā — Vaira Bitēna, Berta Stroža un Helēna Valpētere, 1981. gadā — Irma Kalēja. Par luterāņu mācītājām savulaik ordinētas arī Aida Prēdele un Sarmīte Fišere.
Pareizticīgo baznīcā sievietes mācītājas jautājums vispār nav aktuāls. Arī katoļu baznīcā sievietes priesteres nav oficiāli atzītas. Savukārt Pasaules luterāņu federācijā vairāk nekā 80% baznīcu sievietes ordinē par mācītājām. Kā liecina fakti vietnē www.sieviesuordinacija.lv, arī Igaunijā 25% mācītāju ir sievietes. Dānijas luterāņu baznīca sievietes sāka ordinēt 1948. gadā, Zviedrijas — 1960., ASV — 1970., Somijas — 1988. gadā. Eiropā mācītājas amatā sievietes neordinē Polijā, Lietuvā un Latvijā.
Katram sava
vieta
Latvijas TV “Panorāmā” izskanēja ziņa, ka Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca cer atsākt diskusiju par sieviešu ordināciju mācītājas amatā. Ko par to domā mūsu reģiona mācītāji un iedzīvotāji?
Aizkraukles, Jumpravas Sv. Jāņa un Kokneses evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Valdis Baltruks domā, ka jautājums būt vai nebūt sievietei mācītājai vispār nav diskutējams. Atbilde rodama Bībelē — Jēzus par saviem mācekļiem izvēlējās tikai vīriešus, un ar to ir pateikts viss. Tā ir aksioma. Katram ir jāzina sava vieta. Protams, tas nenoliedz sievietes kalpošanu Dievam. “Baznīcā ir daudz darāmā, kur sievietes palīdzība ir nepieciešama,” saka mācītājs. “Viņas ir lieliskas diakones. Man šķiet muļķīgi, ka, diskutējot par mācītāja amatu, runā par sieviešu un vīriešu līdztiesību un vienlīdzību. Tas ir apmēram kā rozi salīdzināt ar Alpu vijolīti vai bērzu ar egli. Paužot savu viedokli, es nebūt neesmu sieviešu nīdējs, bet, gadsimtiem ejot, viņu misija nav mainījusies — sievietes ir ģimenes pavarda uzturētājas, dzīvības devējas, mīlestības iemiesojums. Un nevajag sevi upurēt pārprastā feminisma vārdā. Domāju, ka Rozīša kunga rīcība bija nekorekta. Tas ir apmēram tā: ienācis cita mājā un rīkojas, kā patīk.
Aleksandrs Ivanovs, Ērberģes un Mazzalves draudzes mācītājs: “Sievietei nav jābūt mācītājai. Kāpēc? Atbilde ir atrodama Svētajos Rakstos, un to saka Dievs. Kāpēc šādu diskusiju nav katoļiem un pareizticīgajiem? Luterāņiem ārzemnieki kaut ko izdomā un grib, lai mēs sekotu viņu piemēram.”
Ainars Spriņģis, Kristus Spēka Aizkraukles un Krapes draudzes mācītājs: “Mana atbilde ir īsa — kategoriski nē! Par šo jautājumu var gadiem diskutēt, bet nav jēgas. Jēzus taču par saviem mācekļiem neizvēlējās sievietes.”
Dažādi
viedokļi
Savukārt studente no Kokneses novada, Rīgas evaņģēliski luteriskās Jēzus draudzes locekle Elīna uzskata, ka tas nav būtiski, vai mācītājs ir vīrietis vai sieviete. Galvenais ir vārds, ko viņš sludina. Viņasprāt, ja jau valstu prezidentes var būt sievietes, kāpēc gan viņas nevar būt mācītājas?
Ieva, kura uz baznīcu iet tikai svētku reizēs un nepieder nevienai konfesijai, kā pati saka, turas pie klasiskām vērtībām: “Man grūti izskaidrot, kāpēc, bet, manuprāt, sieviete mācītāja — tas ir nenopietni. Ja jau sievietes tik ļoti grib palīdzēt ar vārda spēku, viņas taču var mācīties par psiholoģēm. Vēstures grāmatās, pat anekdotēs, visur figurē mācītāji vīrieši. Man šis arods saistās ar vīrišķību un spēku. Ja man būtu jāizvēlas, es ietu uz baznīcu, kurā dievkalpojumu vada vīrietis.”
Sanita Burka, Aizkraukles Kristus Spēka draudzes locekle: “Pasaulē viss mainās, un kāpēc gan lai kancelē nekāptu arī sieviete? Protams, man to pagaidām grūti iedomāties, jo pierasts, ka mācītāji ir vīrieši, taču, ja, piemēram, mūsu draudzes vadītāja iedomātos kļūt par mācītāju, man tas šķistu pilnīgi nepieņemami.” ◆
Izmantoti materiāli
no nra.lv, leta.lv un LTV.lv
