“Brīžiem man ļoti patīk būt mežā, brīžiem pārņem izjūtas, ka esmu ļoti nogurusi — mežs mājās, darbā, mežs visur. ““Meža meitene” jums visu izstāstīs un paskaidros,” sniedzot man tālruņa klausuli, kad kāds zvana, lai konsultētos, mani dēvē kolēģes birojā. Sākumā apvainojos, bet tagad jau esmu pieradusi — arī novada domē mani piesaka kā “meža meiteni”. Laikam jau vairs no meža nekur nesprukšu,” teic Jekaterīna Blaua, Meža pakalpojumu konsultāciju centra Sēlijas nodaļas vadītājas vietniece.
Iestājas puišu rindā
— Pastāstiet, kā sākās aizrautība ar mežu, vidi un dabu?
— Esmu īsta rīdziniece un līdz brīdim, kamēr sāku studēt, par mežu nezināju tikpat kā neko — atšķīru labi ja pāris koku sugu un dabā biju redzējusi dažus dzīvniekus. Interese radās tikai studiju laikā. Vidusskolā man labi veicās humanitārajos priekšmetos, saistīja psiholoģija, ekonomika un filozofija, veiksmīgi piedalījos arī mācību olimpiādēs. Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, toreiz konkurence uz budžeta vietām bija ļoti liela, tiku maksas grupā. Pēc pirmā studiju gada sapratu, ka par tādām zināšanām, kādas tur gūstu, neesmu gatava maksāt.
— Nolēmāt studēt citur?
— Izņēmu dokumentus un aizbraucu uz Jelgavu. Pirms tam biju izdomājusi, ka studēt psiholoģiju nav vērts, jo pēc studiju beigšanas nepieredzējušam speciālistam labi atalgotu darbu Latvijā atrast būs ļoti grūti. Tomēr arī Latvijas Lauksaimniecības universitātē atkal lūkojos humanitārajā virzienā.
— Un tomēr iestājāties Meža fakultātē?
— To atceroties, vienmēr pasmaidu. Nākamie studenti drūzmējās pie vairākiem galdiem, bija izveidojušās garas rindas. Pamanīju, ka vienā rindā stāv tikai puiši — viens par otru staltāki un pievilcīgāki. Visu skolas laiku biju mācījusies meiteņu klasē, kurā bija tikai viens zēns, bet te pēkšņi tik daudz puišu vienuviet! Mani māca ziņkāre, un es aizgāju paskatīties, kurā fakultātē viņi sniedz dokumentus. Izlasīju — “Mežzinātne”, un pirmajā mirklī šis vārds man saistījās ar kaut ko romantisku. Arī priekšmetu nosaukumi, kādi studijās jāapgūst, likās intriģējoši, jo neko par tādiem nezināju. Tā nu iesniedzu dokumentus, paļaujoties uz romantiskiem un aizraujošiem nosaukumiem, taču izvēlē neesmu kļūdījusies.
Arī koka klucī ir
romantika
— Kā veicās studijās, ja līdz tam neko nezinājāt ne par mežu, ne vidi?
— Studijas sākām no nulles, apguvām visu pēc kārtas, tāpēc nejutos sliktāka par citiem studentiem bez priekšzināšanām šajā jomā. Uzskatu, ka Latvijas Lauksaimniecības universitāte ir ļoti laba augstskola — lieliski pasniedzēji, pret studentu ir individuāla attieksme, turklāt studēju budžeta grupā. Studijās izrādījās diezgan maz romantikas, tās vairāk bija praktiskas, saistītas ar ekonomiku. Iedziļinoties katrā jautājumā, saprotu, kaut kur dziļi tomēr ir arī romantika — kad skaitām kubikmetrus, tos neuzlūkojam tikai kā koka klučus, tie ir skaisti koki. Romantiku jāprot saskatīt visur.
Kursā satiku savu nākamo vīru, un tas, ka esmu pabeigusi augstskolu, ir viņa nopelns. Studijas nesagādāja grūtības, un, ja tām būtu atvēlējusi daudz vairāk laika un veltījusi visu spēku, man veiktos pavisam labi, taču visu studiju laiku arī strādāju. Studiju gadi paskrēja, braukājot no Rīgas uz Jelgavu un atpakaļ. Grūtības sagādāja prakse, un, ja nebūtu, kas mani atbalsta, studijas pēc pirmās prakses būtu pametusi.
Trūkst asfalta un augstpapēžu kurpju
— Kas praksē sagādāja tik lielas grūtības?
— Pirmā bija botānikas prakse Šķēdes bāzē. Mūs aizveda, izlaida, un mani pārņēma panika — tur nebija asfalta. Esmu pilsētas meitene, man vajadzēja asfaltu, cietu pamatu zem kājām, apavus ar papēžiem, bet man jāiet gumijas zābakos pa mīkstu segumu. Svaigais gaiss nevis uzmundrināja un uzlādēja, bet tieši pretēji — likās, ka smoku nost, man vajadzēja pilsētas gaisu, kas piesātināts ar izplūdes gāzēm. Tagad par to pasmejos, bet tobrīd man tā bija traģēdija. Es toreiz uzvedos tā, kā blondīnes uzvedas amerikāņu filmās un realitātes šovos. Sākumā fiziski nespēju ilgi būt mežā, svaigā gaisā, bet pamazām pieradu, vīrs man daudz palīdzēja un atbalstīja. Mežs mani pārbaudīja un pieņēma.
— Kā izvēlējāties, ko īsti darīt tik plašā nozarē?
— Pabeidzot augstskolu, īsti nezināju, ar ko gribu nodarboties, nezināju, kāda ir mana loma visā lielajā mežsaimniecības nozarē. Noteikti nevēlējos strādāt fiziski smago mežziņa darbu, tas mani nesais-
tīja. Vizualizēju savu mērķi un fantazēju, kāds darbs man būtu vispiemērotākais. Vienmēr esmu gribējusi strādāt izglītības jomā, taču noteikti ne ar bērniem. Zināju, ka vēlos mācīt cilvēkiem to, ko pati labi zinu, gribu stāstīt par savu nozari un darboties savā profesijā. Nespētu strādāt tur, kur jāievēro noteikts darba grafiks, un nevaru sevi iedomāties strādājam stingrā priekšnieka uzraudzībā. Tobrīd tās bija tikai manas vēlmes, līdz ieraudzīju, ka rīko konkursu uz manu tagadējo darba vietu. Pieteicos, aizbraucu uz pārrunām, bet vēl šaubījos, vai šo darbu vēlos. Priekšniece mani pārliecināja, ka esmu piemērota šim darbam, un es sapratu, ka mums var izveidoties lieliska sadarbība. Neesmu kļūdījusies.
— Ar ko nodarbojaties ikdienā?
— Organizēju un vadu dažādus seminārus gan pagastos, gan skolās. Semināru tēmas ir plašas, saistītas ar meža nozari, taču es tās iekļauju pēc saviem ieskatiem, izvērtējot svarīgāko, noderīgāko un aktuālāko informāciju. Manā pārziņā ir bijušā Aizkraukles un Jēkabpils rajona teritorija, otrs kolēģis Jānis Sēlis veic meža inventarizāciju, iestigo cirsmas un novērtē izcērtamo apjomu pēc meža īpašnieku pasūtījuma. Viņš darbojas praktiski, mēs viens otra “lauciņā” nejaucamies, tāpēc izdodas laba sadarbība.
Koki izaugs visur
— Kas cilvēkus šobrīd satrauc, ko semināros visbiežāk jautā?
— Pēdējā laikā aktuālākais jautājums, ko man uzdod, ir par meža ciršanu. Cilvēki ievērojuši, ka ceļmalās ir arvien vairāk izcirtumu, un uztraucas, ka mežu tikai izzāģē. Satraukušies stāsta — kur vien brauc un skaties, vieni izcirtumi. Agrāk izcirtumus neredzējām, jo tad bija noteikta aizsargjosla kara gadījumam — ja sākas karš, ātri var tikt pie koksnes ceļmalā. Kādu laiku šo tradīciju saglabāja, bet tad saprata: ja tas ir saimnieciskais mežs, kas dod ekonomisku labumu, tad tas ir jāapsaimnieko, nevar atstāt koksni, lai tā tur “nogatavojas” un pēc tam sabojājas. Cilvēkiem ir priekšstats, ka kokus nozāģē un ved tikai vienā virzienā — uz ostu. Tā gluži nav. Papīrmalku, kas ir tikai koka smailā daļa, tiešām ved uz ostu, jo mēs nevaram to pārstrādāt. Pārējo koka daļu pārstrādā tepat, radot pievienoto vērtību — ražo dēļus, sagataves, materiālus guļbaļķu mājām, mēbeles. Mums ir vairāki likumi un normatīvie akti, kas regulē mežizstrādi, dienesti, kas to kontrolē, tas nenotiek pašplūsmā.
— Vai tas nozīmē, ka Latvijā meža nepaliek mazāk?
— Studiju laikā mums stāstīja, ka Latvijā mežainība ir 45%, kas pieaug katru gadu. Tagad lēš, ka mežainība varētu būt 52% — 54%, bet īstie skaitļi būs zināmi nākamgad, kad visas nelegālās mežaudzes kāds uzskaitīs un ieliks ķeksīti, ka tas ir meža likuma objekts. Mēs dzīvojam tādā klimatā, kur mežs atjaunojas dabiski. Nedzīvojam Brazīlijā, kur pēc koku izciršanas rodas tuksnesis, pie mums ekosistēma vislabāk jūtas, ja tā ir pārvērtusies par mežu. Bērniem rādu akmeni, uz kura nav nekā, bet pēc kāda laika arī uz akmens būs mežs — ar laiku tur izaug ķērpji, tad sūnas, zālaugi un kociņi. Latvijas apstākļiem tas ir dabiski, ja no asfalta spraucas kociņi — ja to neierobežotu, tur kādreiz augtu mežs.
Rīgā dzīvot nevēlētos
— Vai mežs ir visas jūsu ģimenes aizraušanās?
— Vīra dzimtā puse ir Meņģele, viņš dzīvojis dziļi mežā, un mežs ir viņa aizraušanās no bērnības. Viņš ir praktiķis, es vairāk teorētiķe. Vīrs dienas pavada mežā, apsaimnieko savus īpašumus, tāpēc arī mēs ar meitu regulāri dodamies līdzi uz mežu. Tas ir gan darbs, gan dzīvesveids. Rudenī vairs neizdevās pierunāt abus doties uz Līgatnes dabas parku, jo, ja visu laiku esi bijis mežā, tad atpūsties vajag kaut kur citur. Ja esam kādā citā valstī, tad gan ar interesi dodamies uz mežu, jo katrā vietā tas ir atšķirīgs.
— Teicāt, ka esat rīdziniece. Kā izdevās iedzīvoties provincē un vai esat atradusi harmoniju ar vietu, kurā dzīvojat?
— Rīgā esmu ļoti bieži, jo tā ir pilsēta, kurā kārto visus darījumus, visu var izdarīt vienuviet. Tiklīdz jūtos slikti vai man vajag “uzlādēties”, viena braucu uz Rīgu un staigāju pa Vecrīgu. Tādējādi gūstu pozitīvu enerģiju, nomierinos, sakārtoju domas un atkal esmu “ierindā”. Zinu, ka Rīgā vairs nevēlos dzīvot — divdesmit gadu biju rīdziniece, taču ikdienā Rīgas man būtu par daudz. Ir labi apzināties, ka pilsēta no manis ir nepilnas pusotras stundas brauciena attālumā. No savas Skrīveru mājas loga varu baudīt brīnišķīgu skatu uz Daugavu, pāri ceļam — uz Jaunjelgavu. Apzinos, ka Rīgā ko tādu varētu atļauties tikai par lielu naudu. Atpūšos, lasot grāmatas — visvairāk aizrauj vēsturiski romāni. Uzskatu, ka no katras izlasītās grāmatas kaut kas ir jāiemācās. Lasot izdzīvoju ne tikai tos laikus, izdzīvoju arī varoņu dzīves. ◆
