Sievieti, kura veiksmīgi tiek galā ar smagiem lauku darbiem — aršanu, pļaušanu, vada traktoru, mūsdienās bieži nesastapt. Jo lielāks pārsteigums bija, uzzinot, ka viņai šie darbi jāpadara lielākoties vienai. Tāda jau vairāk kā desmit gadu ir Ainas Grīvas no Sausnējas pagasta piemājas saimniecības “Ošiņi” ikdiena.
Mājas krustpunktos
“Ošiņos” Grīvas dzīvo gandrīz 40 gadu. Pirms tam darbs un dzīvesvieta bija kaimiņos — Iršu pagastā, bet dzimtā puse esot tālu Latgalē — Pasienā. Bērnības laiks bijis skarbs, tas devis rūdījumu visai turpmākajai dzīvei. Ja triju gadu vecumā bija jāpaliek bez tēva, meitenei, nokļūstot vecātēva aizgādībā, uz vieglu dzīvi nav, ko cerēt. Kopš bērnības Ainu pavadījusi interesanta sakritība — dzīvošana pie triju valstu un vēlāk — triju pagastu robežām. Vecāku mājas bija pāris kilometru no Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas, bet tagad “Ošiņi” ir netālu no Sausnējas, Meņģeles un Iršu pagasta robežu saskares punkta.
Vecie “dzelži”
klausa
Ainai Grīvai līdz astotajam gadu desmitam palikuši vien trīs gadi. Spēks katru gadu iet mazumā. Vēl pērn saimniecībā bijušas trīs slaucamas govis, bet šo gadu sagaidījušas vien divas. Tomēr septiņu hektāru lauksaimniecībā izmantojamā zemes un divu no pagasta nomāto hektāru pietiktu, lai pabarotu vēl pāris govju, un labās piena iepirkuma cenas saimnieci mudinot pieņemt šādu lēmumu.
Spēka pietikšot, un lieli palīgi ir dārzā redzamie pavecie traktori. Bez šiem “darba zirgiem” dzīve neesot iedomājama. Piekabes vilkšanā, aršanā, pļaušanā, vagu dzīšanā neaizstājami. Kad vīrs vēl bijis dzīvs, vienu otru reizi ierādījis, kā traktori vadāmi, bet, kopš viņš aizgājis mūžībā, viņa pārņēmusi visus vīriešu darbus. Reizēm kādu agregātu grūtāk uzlikt, pārnesumkārba negrib klausīt, bet kopumā tā lieta padodas viegli. Netālu dzīvo dēls, un, ja vajadzīgs remonts, viņš atskrien palīgā. Ja ir liela nepieciešamība, arī saimniece pati sēžas pie vieglā auto stūres un brauc uz Ērgļiem vai Aizkraukli. Lai ietaupītu naudu, pasaudzētu nervus, braucot pa nekaisītajiem ceļiem ziemā, priekšroku dod sabiedriskajam trans-
portam. Satiksme, īpaši ar Aizkraukli, esot pietiekami laba, gana laika pirkumiem un ārstiem.
Nogurumu atvaira uzdziedot
Virtuves stūrī, siltumā ienesti, lauku darbu sākumu gaida abu traktoru akumulatori. Pa virtuves logu redzamas divas plēves siltumnīcas. Tās nesen salabotas un gatavas pirmajiem tomātu un garšaugu stādiem.
Aina stāsta, ka saimniecību, kurā turētu kaut vienu govi, Liepkalnes skolas apkārtnē neesot daudz. Daži audzē gaļas liellopus, kāds nodarbojas ar aitkopību. Ar Eiropas atbalstu, kas “Ošiņiem” ir ap pusotra tūkstoša eiro gadā, pensiju, naudu par pārdotajiem teļiem un pienu dzīvot var. Čaklāku palīgu dabūt gan esot pagrūti. Pa kādam uzrodas, bet ne uz ilgu laiku, jo nereti gadās, ka alkohols ir stiprāks par vēlmi strādāt. Tāpēc labāk darīt tik, cik pašai spēka, un, kad nogurums māc, kopā ar citām sausnējietēm var uzdziedāt. Aina Grīva ir ansambļa “Pīlādzītis” dalībniece un no darbiem brīvajā laikā brauc ciemos pie irsiešiem un bebrēniešiem.
Stjuarte nesaka
“nē”
Tikpat laba sadarbība gan neesot starp tās un šīs puses medniekiem. Iršu pagastā par mežacūku sirojumiem vairs tik bieži nedzird sūdzamies, toties Liepkalnes apkārtnē pērn mežazvēri nodarījuši vērā ņemamus postījumus. “Ošiņi” vien zaudējumos norakstīja ap tonnu kartupeļu. Saimniece smejot saka, ka mednieki varēja vismaz kādu šķiņķīti atnest par viņu medījumu barošanu.
Vai Ainas kundzes bērni varētu pārņemt viņas iesākto? Dēls un meita katrs savā dzīvē, vienīgā cerība esot uz mazmeitu. Mazdēls ir arhitekts un darbu atradis Rīgā, bet mazmeita pašlaik dzīvo Īrijā, strādā par stjuarti. Vecāmāte esot mazmeitai stāstījusi par šogad, iespējams, labākiem nosacījumiem jaunajiem lauksaimniekiem, un viņa kategorisku “nē” dzīvei Latvijā nesaka. ◆
