Latvija šogad atvadījās no latiem un santīmiem un kļuva par 18. valsti, kura pievienojās eirozonai. Kādi bija naudas pirmsākumi un kā tā ieviesta Latvijā?
Vērtību mēra pēc estētiskuma
Vēsturnieki uzskata, ka naudas aizsākumi datējami ar 75 000. gadu pirms mūsu ēras, kad Āfrikā šādi tika izmantoti gliemežvāki. Tautas, kuras neprata apstrādāt metālu, naudas funkcijai izmantoja gliemežvākus vai ziloņkaula rotaslietas. Tāda nauda bija viegli sadalāma, bet grūti viltojama.
Gliemežvāki kā maksāšanas līdzeklis lielākoties tika izmantoti Indijas piekrastes reģionā. Galvenais vērtības mērs gliemežvākiem bija to estētiskums. Tos īpaši slīpēja un kāra auklā. Vēsturnieku vidū gan vēl līdz šodienai nav īstas vienprātības, vai krelles pildīja preces vai naudas funkciju. Par vērtīgāko gliemežvāku tika uzskatīts molusks ‘Monetaria moneta’. To ērti varēja iekārt saitē, jo abos tā galos bija caurums. Naudas nominālu noteica nevis pēc gliemežvāku daudzuma, bet lieluma. Lielākie naudas moluski bija mērāmi pat sešu pēdu garumā (182,88 cm).
Rūpija — mājlopu bars
Preču maiņas agrīnajās stadijās kā iecienīts maiņas līdzeklis — nauda — tika izmantoti mājlopi. Arī nosaukums “nauda” ir cēlies no latīņu valodas vārda “pecus”, kas nozīmē “lopi”. Piemēram, rūpija nozīmē mājlopu baru. Kā nauda kalpojuši arī citi priekšmeti: Amerikas indiāņi izmantoja no gliemežvākiem veidotas pērlītes, Fidži salas iedzīvotāji — vaļu zobus, Ziemeļamerikas kolonisti — tabaku, Klusā okeāna Japai salas iedzīvotāji — lielus akmens diskus (lielākie svēra vairākas tonnas), viduslaiku iedzīvotāji Irākā — maizi. Kā maksāšanas līdzeklis kalpojušas arī garšvielas.
Līdzīgas pupām
Monētas kā maksāšanas līdzekli sāka lietot aptuveni VII gs. p. m. ē. Pirmās grieķu monētas bija no vara, tad no dzelzs. Vēlāk Argosas karalis dzelzs monētas nomainīja ar sudraba.
Vēsturiski visbiežāk kā nauda izmantoti dārgmetāli. Tiek uzskatīts, ka pirmās dārgmetāla monētas, kuru sastāvā bija zelts, izdeva Krēzs. Tās bija vienkārši veidotas un pēc formas atgādināja pupas. Tās gan nerotāja nekāda grezna atribūtika vai primitīvas zīmes, kas liecinātu par monētas svaru vai metāla kvalitāti. Metāla kaltajām monētām bija priekšrocība — vērtība piemita pašam metālam, taču problēma radās ar dažādo monētu līdzāspastāvēšanu dažādās Eiropas valstīs.
Pirmā papīrnauda Ķīnā
Papīrnaudas aizsākumi rodami rakstiskos solījumos maksāt noteiktu zelta un sudraba daudzumu vai citas vērtības, kā arī zīmēs, kas liecināja par to īpašniekiem piederošajām vērtībām, piemēram, uzkrātiem pārtikas produktiem. Taču galvenais papīrnaudas ieviešanas cēlonis bija izejvielu trūkums metāla monētu izgatavošanai. Vēstures avoti liecina, ka papīrnauda pirmo reizi lietota VII gadsimtā Songu dinastijas laikā Ķīnā, bet ap 960. gadu Ķīnā tā pirmo reizi ieviesta vispārējā apritē. Eiropā pirmās banknotes izdeva Stokholmas banka 1660. gadā, mūsdienu Zviedrijas bankas priekštece. Taču jau pēc četriem gadiem bankai pietrūka monētu papīrnaudas segšanai, un tā savu darbību pārtrauca. Savukārt 1690. gadā pirmā papīrnauda tika izdota Ziemeļamerikā, Masačūsetā.
Papīrnauda parasti tiek izgatavota no īpaša papīra, kura sastāvā dažkārt ir pat lina, kokvilnas vai cita auduma šķiedras. Banknošu papīrs ir elastīgāks par parasto, izturīgāks pret nodilšanu un mitrumu. 1988. gadā Austrālijā tika emitētas pirmās polimēru banknotes.
Ne redzama, ne aptaustāma
Mūsdienās arvien lielāku vietu ieņem elektroniskā un bezskaidrā nauda. Elektroniskā nauda ir bezskaidras naudas norēķinu forma. To ietver magnētisko svītru kartes un čipkartes, kuru lietošana ir ērta un droša. Vairākās valstīs karšu izmantošana finansiālu darījumu veikšanā apjoma ziņā ir pārspējusi čekus un skaidras naudas darījumus.
Līdz ar interneta izplatīšanos pieaug arī bezskaidras naudas nozīme mūsu dzīvē. Visā naudas vēsturē šī ir visdīvainākā nauda, jo patiesībā tā nav ne redzama, ne aptaustāma. Prognozē, ka nākotnē sabiedrība varētu pāriet tikai uz bezskaidras naudas norēķiniem, jo tā daudz ērtāk un drošāk.
Ostrubļi, ostmarkas,
kerenkas…
Dažādas varas un dažādu naudu ir pieredzējusi arī Latvija. Īstu naudas “rasolu” saņēma jaunā Latvijas valsts. 1918. gadā Latvijā apgrozībā bija cara rubļi, domes nauda, kerenkas, vācu markas, ostrubļi, ostmarkas, pilsētas parādzīmes, kuras piedevām katra bija ar savu pirktspēju. Ziemeļlatvijā lietoja arī Igaunijas naudaszīmes, bet Jelgavā savu naudu izlaida P. Bermonts — Avalovs. Ostrubļi, ostmarkas un Vācijas markas, kuras tika ieviestas apgrozībā vācu karaspēka okupētajā teritorijā, palika lietošanā līdz 1920. gada pavasarim. Savukārt cariskās Krievijas un Kerenska valdības naudaszīmes 1919. gadā bija maksāšanas līdzeklis padomju varai pakļautajā Latvijas daļā, tāpat pārējā Latvijas Republikas teritorijā.
Rīgas pilsētas strādnieku deputātu padome 1919. gadā izdeva 1, 3, 5 un 10 rubļu naudaszīmes, kuras izsludināja par likumīgu maksāšanas līdzekli visā Padomju Latvijas teritorijā. Savukārt cēsnieki izdeva savu naudu, ko nosauca par aizņēmuma kuponiem (ar 5 un 10 rubļu nominālvērtību). Latvijas pagaidu valdība Liepājā 1919. gada 22. martā deva rīkojumu finanšu ministram izlaist Latvijas valsts kases zīmes — Latvijas rubļus, kas būtu nodrošinātas ar visu valsts mantu. Šīs naudaszīmes bija Latvijas brīvvalsts pirmā nacionālā valūta. Ar Tautas Padomes 1920. gada 18. marta lēmumu tās tika noteiktas par vienīgo maksāšanas līdzekli Latvijā un palika apgrozībā līdz 1925. gadam, tad bija apmainītas pret latiem līdz 1931. gada 1. aprīlim.
Varēja būt līga, saule, pūķis
20. gadsimta sākumā, gatavojoties naudas reformai, plašas diskusijas izraisīja jaunās naudas nosaukuma izvēle. “Samainiet, lūdzu, divas līgas sīkāk” vai “Aizdod man divus pūķus” — šādas sarunas gan nenotika, bet varēja būt, jo bija priekšlikumi jauno naudu saukt par “veltu”, “līgu”, “sauli”, “ozolu”, “latu”, “austru”, “pūķi”. Bija arī ieteikums to nosaukt par “dižo” un “sīko”. Finanšu aprindās daudzi uzskatīja, ka piemērotākais nosaukums būtu “franks”.
Terminu “lats” kritizēja, jo tas asociējoties ar kokmateriālu — latām, bet tolaik zēla spekulācija ar kokmateriāliem. Polemikā par naudas nosaukumu iesaistījās arī dzejnieks Kārlis Skalbe, kurš ieteica naudu nosaukt skanīgā vārdā, turklāt tādā, kas slavētu Latvijas valsti pasaulē un kuru tauta varētu izrunāt, “nesalaužot” mēli. Galavārds piederēja Zigfrīda Meierovica vadītajam Ministru kabinetam.
1922. gada 3. augustā tika apstiprināti “Noteikumi par naudu”, kas paredzēja, ka Latvijas Republikas naudas vienību sauks par latu, bet lata simto daļu — par santīmu.
Rublis “ienāk” bez brīdinājuma
Satversmes sapulce 1922. gada 7. septembrī pieņēma likumu par Latvijas Bankas dibināšanu. Laikā no 1922. līdz 1940. gadam Latvijas Banka laida apgrozībā 10, 20, 25, 50, 100 un 500 latu naudaszīmes.
1940. gadā Latvija tika okupēta un iekļauta PSRS sastāvā, tādējādi kopš 1940. gada 10. oktobra Latvijas Banka vairs nepildīja Latvijas centrālās bankas funkcijas, bet gan pārgāja PSRS Valsts Bankas pārvaldībā. Latvijā pakāpeniski ieviesa PSRS naudas sistēmu. Reformas plāni tapa Maskavā, formāli to pamatoja ar Latvijas PSR Tautas komisāru padomes 1940. gada 25. novembra lēmumu, ar kuru tika noteikts lata un PSRS rubļa kurss: 1 lats = 1 rublis. Latvijā sākās divu valūtu — lata un PSRS rubļa — vienlaicīga aprite, kas turpinājās līdz 1941. gada 25. martam. Nevienā dokumentā gan netika lietots apzīmējums “naudas reforma”. Iedzīvotājus iepriekš nebrīdinot, lats tika anulēts, un PSRS rublis palika vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis valstī.
Atmodas sākumā
pagaidu naudaszīme
Otrā pasaules kara laikā naudas sistēmā atkal radās sajukums, jo Latvijas teritorijā tika lietoti gan lati, gan reihsmarkas, gan PSRS rubļi.
Nākamajos padomju okupācijas gados Latvijā, tāpat kā visā PSRS teritorijā, bija vienota naudas sistēma — rubļi un kapeikas. Trešās atmodas laikā, 1992. gadā, vispirms tika pieņemts lēmums laist apgrozībā Latvijas rubļus, kas bija Latvijas Bankas pagaidu naudaszīme. Pakāpeniski tika atgūtas ārvalstu bankās glabātās valsts zelta rezerves, kas kalpoja kā topošā lata stabilitātes garants. Latvijas rubļus izņēma no apgrozības 1993. gada 18. oktobrī. Taču arī pēc šī datuma līdz 1994. gada 1. jūlijam Latvijas Banka turpināja to apmaiņu pret latiem. Naudas reformas komiteja 1993. gada 12. februārī pieņēma lēmumu, ka no 5. marta apgrozībā laižamas pirmās — 5 latu — papīra naudaszīmes. Jaunā banknote nonāca paralēlā apgrozībā ar Latvijas rubļiem. Lata un Latvijas rubļa vērtības attiecība bija 1:200.
Sāktā naudas reforma par pilnībā pabeigtu uzskatāma 1998. gadā, kad tika emitēta 500 latu naudaszīme, kas bija pēdējā no apgrozībā paredzētajām naudaszīmēm. ◆
