Šodien daudzviet pasaulē svin visu mīlētāju jeb Svētā Valentīna dienu.Tiek uzskatīts, ka svētais Valentīns ir visu mīlētāju aizbildnis jeb patrons. Katru februāri Svētā Valentīna dienā mīlētāji daudzās valstīs dāvina cits citam saldumus, ziedus un citus mīļus niekus.
Valentīna dienas izcelsmes vēsture, kā arī ziņas par pašu Svēto Valentīnu ir visai neskaidras un neprecīzas, tomēr zināms, ka šī diena apvieno gan Senās Romas, gan kristīgās pasaules tradīcijas.
Katoļu baznīca atzīst vismaz trīs svētos mocekļus, kas pazīstami ar Valentīna vārdu.
Viena no leģendām vēsta, ka Valentīns
bijis Senās Romas priesteris. Kad imperators Klaudijs II mūsu ēras
3.gadsimtā secinājis, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji nekā tie,
kuriem ir sieva un ģimene, viņš aizliedzis jauniem, neprecētiem
vīriešiem precēties. Priesteris Valentīns, kurš sapratis lēmuma netaisnīgumu, nav pakļāvies imperatora pavēlei un turpinājis slepus laulāt iemīlējušos pārus. Kad Valentīna nepakļaušanās atklāta, Klaudijs piespriedis viņam nāvessodu.
Kāda cita leģenda stāsta, ka Valentīns
pats nosūtījis pirmo apsveikumu. Cietumā ieslodzītajam priesterim bijis
ļauts satikties ar kādu jaunu meiteni, iespējams, cietuma uzrauga
meitu, kurā Valentīns iemīlējies. Pirms nāves Valentīns atstājis viņai vēstuli, ko parakstījis ar vārdiem: “Tavs Valentīns” – frāzi, kas tiek lietota kā paraksts Valentīna dienas apsveikumiem līdz pat mūsdienām.
Īpaši Anglijā un Francijā viduslaikos Valentīns kļuva par vienu no populārākajiem svētajiem.
Arī domas par to, kāpēc Valentīna diena jāsvin tieši februārī, dalās. Vēsturnieki apgalvo, ka tas saistāms ar priestera Valentīna
nāvi aptuveni mūsu ēras 270.gadā. Citi savukārt apliecina, ka kristīgā
baznīca nolēmusi šos svētkus pasludināt tieši februārī, mēģinot piešķirt
kristīgu garu pagāniskajam “Lupercalia” festivālam, kas noticis šajā
laikā.
Senajā Romā februāris bijis oficiālais pavasara sākums, un uzskatīts,
ka tas ir šķīstīšanās laiks. Mājās veikti īpaši rituāli – iztīrīti
putekļi un visās telpās izkaisīti kvieši un sāls.
“Lupercalia” festivāls sācies 15.februārī. Tie bijuši auglības un
ražības svētki, ko svinējuši par godu Faunam, Senās Romas zemkopības
dievam, un Romas dibinātājiem Romulam un Remam.
Festivāla sākumā Romas priesteru ordeņa “Luperci” biedri
sapulcējušies svētajā alā, kurā, kā vēstīja ticējums, vilcene jeb Lupa
bija uzaudzinājusi Romas dibinātājus Romulu un Remu. Priesteri vispirms
upurējuši kazu, kurai bija jānodrošina ražība, un suni, kas simbolizēja
šķīstīšanos. Pēc tam zēni sagriezuši upurētās kazas ādu sloksnēs,
iemērkuši tās asinīs un viegli pātagojuši ar asiņainajām sloksnēm gan
sievietes, gan labības laukus. Romiešu sievietes nav baidījušās no šīs
pieskaršanās, jo tā nodrošinājusi lielāku iespējamību nākamajā gadā kļūt
par māti.
Kā vēsta leģenda, vēlāk svētkos visas Romas jaunavas ievietojušas
zīmītes ar saviem vārdiem lielā urnā. Pēc tam katrs neprecētais vīrs
izvilcis no urnas zīmīti ar kādas sievietes vārdu, tā izveidojot pāri
nākamajam gadam. Šie nejauši izvēlētie pāri itin bieži arī
apprecējušies.
498.gadā pāvests Gelasijs pasludinājis 14.februāri par Svētā Valentīna dienu. Romiešu “pāru loteriju” pasludināja par nekristīgu un aizliedza ar likumu.
Viena no raksturīgākajām Valentīna dienas tradīcijām ir sūtīt apsveikumus. Vecākais zināmais apsveikums Valentīna dienā
eksistē vēl šodien – tā ir romantiska poēma, ko rakstījis Orleānas
hercogs Šarls savai sievai. 1415.gadā rakstītais apsveikums ir apskatāms
Londonā, Britu muzejā.
