“Mana dzīve ir raiba kā zirga deķis,” saka Mirdza Davidjuka, kurai 18. februārī apritēs 75 gadi.
Rūgtais goda raksts
“Esmu dzimusi Jaunjelgavā, ģimenē bijām pieci bērni — četras māsas un brālis, taču viena māsa bērnībā nomira,” stāsta jubilāre. “Māte bija fizikas skolotāja, tēvs mācīja matemātiku, arī es ļoti gribēju mācīties matemātiku, jo tā man labi padevās. Māte nomira, kad man bija 13 gadu. Nebija līdzekļu, tādēļ pabeidzu tikai septiņas klases. Brāli iesauca dienestā, bet mēs ar māsu strādājām Sērenes kolhozā, ganījām govis, ravējām, nostrādājām visu vasaru, rudenī mums samaksāja ar graudu vezumu, deva cukuru, taču naudā es dienā biju nopelnījusi tikai trīs kapeikas. Iedeva goda rakstu, bet sirdī man bija liels rūgtums.
Kad jaunie cilvēki runā par krīzi, saku — jūs krīzi neesat redzējuši! Nebija darba, ko es nevarētu padarīt — mācēju ar zirgu art zemi, ecēt, vagot, ar zirga grābekli sienu grābt. Tagad par 50 un 100 latiem cilvēki negrib strādāt, izlutināti ar pabalstiem, bet mums neprasīja, vai gribi, bija jāiet un jādara. Pēc kara bija liela nabadzība. Reizēm, kad naktī nenāk miegs, atceros savu dzīvi, to, cik smagi bijis jāstrādā, un tad birst asaras.
Mantas izmet pa logu
Pēc dažiem gadiem izlasījām sludinājumu, ka Daudzevas kolhozā meklē ravētājas. Abas ar māsu strādājām no gaismas līdz tumsai, un vienā dienā par biešu ravēšanu par abām nopelnījām 50 rubļu. Kolhoza priekšsēdētājs noskatījās, ka makteni bērni, un aicināja strādāt par slaucējām. Es paliku un par slaucēju nostrādāju līdz 20 gadu vecumam. Tad nolēmu precēties, jo mājās vajag vīrieti, saimnieku, taču laulība nebija laimīga — kopā nodzīvojām tikai piecus mēnešus. Bija sabraukušas talcinieces no Rīgas, bet es biju gaidībās un vīru pieķēru tādā situācijā, ko pēc tam vairs nespēju piedot. Izmetu pa logu visas viņa mantas. Vēlāk pārcēlos dzīvot uz Rīgu, kur strādāju par pārmijnieci dzelzceļa stacijā.
“Gaidi pie lielā
pulksteņa!”
Dēlu iekārtoju bērnudārzā. Kad satiku Pjotru, neticēju, ka es ar bērnu viņam būtu vajadzīga, tomēr viņš bija neatlaidīgs. Piezvanīja man uz darbu: “Gaidi mani šovakar stacijā pie lielā pulksteņa, es demobilizējos.” Taču es neaizbraucu. Pēc tam viņš mani sameklēja darbā. Apprecējāmies vienkārši — reģistrējām laulību un pēc tam devāmies uz darbu. Viņš bija ukrainis, labs cilvēks, manu dēlu pieņēma kā savu, taču tante, pie kuras mitinājāmies, teica, ka ar krievu kopā nedzīvošot. Pēc sludinājuma atradām darbu Kokneses kolhozā. Tur es biju slaucēja, bet viņš traktorists. Darbs bija smags, ar rokām vajadzēja izslaukt 15 govju, bet vēlākos gados, kad ieviesa slaukšanas aparātus, 25 govis. Sabeidzu veselību, bija arī operācijas, tādēļ vairs nevarēju strādāt. Bet tad man vajadzēja atbrīvot dzīvokli. Vīrs teica — ja jau tā, viņš arī vairs kolhozā nestrādās.
Vīrs atrada darbu toreizējā Stučkā, celtniecības pārvaldē, viņu komandēja uz Ogri, bet tur piedāvāja kopmītni Lielvārdē un pierunāja palikt strādāt. Dzīvojām kā siļķes mucā, bet ļoti draudzīgi. Ķegumā un Lielvārdē es biju dzelzceļa pārbrauktuves dežurante. Tad kādu dienu gāju gar Ogres universālveikalu un ieraudzīju sludinājumu, ka vajadzīga kasiere. Pieteicos.
Jādod vieta jaunajiem
Darbs ar cilvēkiem man ļoti patika. Kad man palūdza kādu aizvietot, piekritu, esmu bijusi arī vecākā kasiere un pārdevēja. Vēlāk atkal sāku strādāt uz dzelzceļa — Ogrē, Jāņavārtos, Gaismā. Pārbaudīju kravas. Tur strādāju ilgi, līdz 55 gados bija jāiet pensijā. Man teica — jādod vieta jaunajiem. Raudāju — esmu vēl spēka gados, bet jāiet projām.
Viena diena “ilgst” septiņus gadus
Kad biju pensijā, mierā nelikos — ravēju cilvēkiem dārzus. Tad nokļuvu darbā Ogres tirgū — man palūdza aizvietot tikai vienu dienu, bet pie saimnieces nostrādāju septiņus gadus. Visu ko pārdevu, taču smagās kastes mani “nobeidza”. Sasli-ma arī vīrs — viņš pēc darba vakarā dzelzceļa stacijā gaidīja vilcienu, taču trīs jaunieši viņu piekāva. Viņam bija atmiņas zudums. Es pametu darbu, lai koptu vīru, taču viņa pensiju izlietojām zālēm. Par dzīvokli nespējām samaksāt, tādēļ to pārdevām un pārcēlāmies uz Aizkraukli, taču vīrs pēc diviem mēnešiem nomira.
“Točka” augšā un apakšā
Tajā dzīvoklī vairs nespēju dzīvot, divus gadus mitinājos pie meitas Ogrē un strādāju pastā par apkopēju. Dzīvokli pārdevu un nopirku mazāku “Purvciemā”, taču arī tur nespēju dzīvot — “točka” bija virs un zem mana dzīvokļa, nebija miera ne dienu, ne nakti. Pirms astoņiem gadiem dzīvokli Aizkrauklē pārdevu un nopirku Daudzevā, māsa pierunāja, lai pērku dzīvokli mājā tieši zem viņas mitekļa. Nopirku, tomēr to nožēloju.
Man ir garlaicīgi, jūtos vientuļi, īpaši ziemā. Visu laiku gribas kaut ko darīt. Televīziju mierīgi nevaru skatīties, vajag adīt. Esmu noadījusi kalnu ar cimdiem. Vasarā un rudenī ir vieglāk, tad strādāju dārzā, lasu ogas, sēnes, gatavoju konservus ziemai. Arī māsa bez darba nevar — lai gan viņai ir jau 70 gadu, viņa strādā kokzāģētavā Jaunjelgavā. Tādas mēs esam, kopš bērnības pieradušas pie darba.
Slimnīcā kā pasakā
Jaunākā meita un vecākais dēls dzīvo Latvijā, bet abi pārējie bērni ar ģimenēm — Anglijā. Pirms dažiem gadiem biju Anglijā ciemos pie bērniem, nodzīvoju tur pusotru mēnesi. Labprāt būtu tur palikusi, taču neprotu angliski. Vienu nedēļu ārstējos slimnīcā, tas bija kā pasakā, neko nevajadzēja maksāt. Palātā bija četras gultas, pie katras televizors, palagus mainīja katru rītu. Pusdienās deva ēdienkarti, varēja izvēlēties kā restorānā. Tēju, kafiju četrreiz dienā varēja dzert, cik gribi. Ārsti bija ļoti laipni. Tomēr es no slimnīcas aizbēgu — bija nopirkta lidmašīnas biļete mājup. Pēc laika “ātrā” palīdzība ieradās manas meitas dzīvesvietā — kur es esot palikusi? Ārsts pēc tam vairākas reizes meitai zvanījis un jautājis, kā man ar veselību, esot noraizējies. No visiem uztraukumiem lidmašīnā noģību, bet Rīgā meita mani sagaidīja ar zālēm.”
***
Savu 75 gadu jubileju Mirdza Davidjuka svinēs Ogrē kopā ar meitu Tatjanu un mazdēlu Mihailu, kuriem arī februārī ir dzimšanas diena. “Dāvināt man neko nevajag, lai tikai mani atceras, piezvana,” viņa saka. “Kādreiz pie manis bieži ciemojās meitas un māsas bērni, viens atbrauca, otrs aizbrauca, reizēm bija pilna māja, man patika tāda burzma. Kad māja ir tukša, tad gan māc vientulība.” ◆
