— Otrdienas “Staburaga” numurā izlasīju redakcijas sleju “Cik prasa, tik maksājam” par kompensējamajiem medikamentiem. Tas patiešām ir sāpīgs jautājums. Tādēļ gribu izteikt arī savu viedokli, — saka A. kundze no Valles (uzvārds zināms).
— Jau divpadsmit gadu slimoju ar glaukomu. Lai nepaliktu pavisam akla, man divas reizes dienā acīs jāpilina zāles. Tās ir simtprocentīgi kompensējamās zāles un nopērkamas pa trim pudelītēm iesaiņojumā, to pietiek divarpus mēnešiem. Nezinātājs droši vien domā, ka es tās saņemu bez maksas. Bet tā vis nav — te darbojas dīvaini matemātikas likumi. Pirms pāris gadiem man par tām bija jāpiemaksā lats (nu to vēl varētu saprast), pēc kāda laika — jau trīs, bet pēdējoreiz, kad man tās atveda no Bauskas, par tām bija jāpiemaksā jau ap septiņiem latiem (nedaudz vairāk par 9 eiro!). Ja vien tikpat strauji augtu pensijas… Tagad ir pārliecība — lai nu kas rūp Veselības ministrijai, tikai ne cilvēks.
