Mēs visi laiku pa laikam dusmojamies: darba diena tik gara, atvaļinājums tik īss, bet brīvdienas paiet nemanot, jo tās taču ir tikai divas dienas nedēļā… Tomēr mūsu darba likumi nav nemaz tik briesmīgi, kā mēs domājam. Salīdzinājumā ar dažām valstīm, kur cilvēki strādā tā, kā mēs pat nespējam iztēloties, mēs dzīvojam kā nieres taukos. Kaut gan ir valstis, kur cilvēki strādā daudz mazāk.
Japāna
Droši vien vēl strādīgāku nāciju būs grūti atrast. Oficiālā darba diena viņiem ir tāda pati kā mums — no pulksten 9 līdz 18, tomēr ir nerakstīts likums, saskaņā ar kuru viņiem jāierodas darbā 15—20 minūšu agrāk par savu tiešo priekšnie-
ku, bet mājās aiziet uzreiz pēc darba dienas beigām — tas ir īsts nonsenss. Pie tam ne vienmēr virsstundas tiek apmaksātas. Pusdienas pārtraukums — 45 minūtes, no kurām 15—20 tiek atvēlētas ēšanai, bet pārējais laiks — miegam. Ņemot vērā to, ka darba nedēļa var ilgt 60 stundu un 1,5—2 stundas dienā katrs japānis pavada ceļā, Japānā radās nopietna sociālā problēma — “miršana no pārstrādāšanās” (“karosi”), tostarp arī miega trūkuma dēļ. Tāpēc visur, kur tik vien tas iespējams (vilcienā, ja izdodas apsēsties, darbā pusdienas pārtraukumā utt.), japāņi guļ.
Jēdziens “atvaļinājums” ir tikai nomināli (tas ir 10 darba dienu, un par katru nostrādāto gadu tiek pievienota vēl viena diena). Parasti atvaļinājums netiek izmantots atpūtai, bet slimošanai vai īpašiem gadījumiem (piemēram, tuvinieku bēres). Mācību atvaļinājumu praktiski nav. “Uz papīra”, iespējams, ir, bet reālajā dzīvē nekā tāda nav. “Darba nokavēšana” un “pīppau-
ze” — tās japāņiem ir absolūti neskaidras un svešas frāzes. Darba samaksu veido 17—18 algu gadā, lielākoties uz “bonusu” rēķina, kas tiek izmaksāti divas reizes gadā. Laba mēnešalga ir trīs — četri tūkstoši dolāru mēnesī.
ASV
Protams, amerikāņiem līdz japāņiem vēl tālu, bet tajā pašā laikā par sliņķiem viņus nevar nosaukt, arī attieksme pret darbiniekiem tur bieži vien ir stingrāka nekā pie mums. Darba diena birojos ilgst 8 stundas, darbs parasti sākas pulksten 9 rītā, bet beidzas plkst. 17 vai 18 atkarībā no tā, vai darbinieks dodas stundu ilgā pusdienas pārtraukumā (daudzos uzņēmumos darbinieks var pats to izlemt, tāpēc lielākā daļa biroju darbinieku ēd tieši savā darba vietā, lai pabeigtu darbu agrāk). Tomēr pret darba kavēšanu te izturas ļoti negatīvi. Ja cilvēks nokavē darbu kaut vai 5 minūtes divas vai trīs reizes neilgā laika periodā (teiksim, mēneša laikā), tad viņš tiks atlaists no darba, neņemot vērā viņa profesionālās īpašības. Atvaļinājums ir 2—3 nedēļas gadā (proti, 10—15 darba dienu) atkarībā no darbastāža (15 dienu — pēc pieciem nostrādātiem gadiem). Mācību atvaļinājumi nav paredzēti, jo augstākās izglītības mācību iestādēs ir ļoti elastīga sistēma.
Darba devējs parasti apmaksā saviem darbiniekiem medicīnisko un dzīvības apdrošināšanu (pret nelaimes gadījumiem). Daudzos uzņēmumos (galvenokārt lielos) kompensē pat mācību vai kvalifikācijas paaugstināšanas izmaksas, kā arī bieži vien tiek atlīdzināti pārcelšanās izdevumi. Tādas lietas, kā, piemēram, sporta zāles apmeklējuma vai mobilā telefona sarunu apmaksāšana, ASV netiek praktizētas. Visprestižākā ir ārsta vai advokāta profesija, viņu algas ir no 70 000 tūkstošiem dolāru gadā (proti, sākot no 5800 dolāriem mēnesī).
Kuba
Kuba jeb “Brīvības sala” darba jomā pilnībā atbilst savam nosaukumam, jo tā ir sala, kura ir absolūti “brīva no darba”. Paaudze no 18 līdz 30 gadiem — tie ir cilvēki bez noteiktas nodarbošanās, kuri, nespējot neko mainīt, vienkārši izbauda brīvību no darba. Protams, tikai tik lielā mērā, cik cilvēks spēj būt laimīgs bez naudas. Dienā lielākā daļa ģimenes locekļu ir mājās (vai arī savu māju tuvumā, kuras piemērotāk būtu saukt par būdām). Starp citu, vīrieši Kubā bieži vien dzīvo uz savu sievu rēķina, kuras strādā par prostitūtām. Kaut gan šī nodarbe netiek atklāta, jo prostitūcija ir aizliegta ar likumu. Tomēr Kubā jebkurai sievietei ir sava cena, un šī nodarbe nav nekas nosodāms, bet absolūti normāla parādība. Protams, valstī ir arī citronu, apelsīnu, cukurniedru un tabakas plantācijas (Kuba augsnes un klimata dēļ ir ideāla vieta niedru audzēšanai). Tiesa, algas šajā nozarē ir viszemākās — ne vairāk kā 10 dolāru mēnesī, strādājot smagu darbu, tāpēc lauksaimniecības darbos lielākoties tiek nodarbināti tie cilvēki, kuri pārkāpuši likumu.
Vēl dažās rūpnīcās ražo visā pasaulē labi pazīstamos cigārus, tāpēc algas tur ir mazliet augstākas nekā plantācijās. Bet no darba brīvajā laikā rūpnīcu strādnieki “piepelnās”, tirgojot cigārus uz ielas — viņi pārdod tos tūristiem par zemākām cenām, nekā tie nopērkami veikalos.
Savukārt Kubas izglītības sistēma joprojām ir augstā līmenī. Havanas universitātē sagatavo visdažādāko profesiju speciālistus, bet vēriena un studentu skaita ziņā tā var sacensties ar daudzām lielākajām Eiropas universitātēm. Tikai speciālisti šajā valstī nav pieprasīti, bet valsti pamest kubiešiem ir tikpat grūti kā padomju laikos cilvēkiem izkļūt ārpus “dzelzs priekškara”.
