Kūkas un tējas baudīšanu kafejnīcā pārtrauca tikai dažas paviršas frāzes, pārējā laikā jaunieši pie blakus galdiņa bija “līdz ausīm iegrimuši” katrs savā tālrunī. Dīvainu ainu kāds nofilmējis kāzu svinībās un ievietojis interneta vietnē “YouTube”. Puiši un meitenes uz mielasta galda sev priekšā nolikuši viedtālruņus vai planšetdatorus, kuros nepārtraukti ieskatās un veic kādas darbības. Zālē notiekošais viņiem šķiet otršķirīgs, svarīgāk būt mobilam — pastāvīgā kontaktā ar visu un visiem.
Interneta lietotāju, procesu, lietu, savienojumu un datu apjoms, kas mijiedarbojas globālajā tīklā, pieaug ģeometriskā progresijā. Vai nepieciešamība pēc tāda veida saskarsmes un informācijas ieguves katrā dzīves jomā, sākot ar darbu un iepirkumiem un beidzot ar draugiem un ģimeni, nerobežojas ar atkarību?
Iegrimst
virtualitātē
“Mūsdienu cilvēks arvien vairāk izmanto jaunās tehnoloģijas un iegrimst virtuālajā vidē aizvien dziļāk. Ne cilvēks lieto tehnoloģijas, bet tehnoloģijas lieto cilvēku,” skarbs ir psihiatres Evijas Siliņas spriedums. Viņasprāt, vecākajā paaudzē vēl saglabājies stingrais personības kodols, ko veidojusi izglītības sistēma, literatūra, māksla, kā arī skaidra pienākumu un personīgās atbildības izpratne. Jaunieši nav sliktāki, taču brīžiem pārprastā bērnu tiesību un pienākumu izpratne, kā arī izglītības sistēma ar augstām prasībām neizveido stingro personības kodolu.
“Nav jēgas teikt, ka atkarības objekts ir slikts: miljardiem pieaugušu un gudru cilvēku smēķē, protams, apzinoties, ka tas kaitē un ir slikti. Būtiski ir radīt iespēju izvēlēties: ko, cik daudz un cik bieži lietot, lai nekļūtu par procesa vergu. Jāsaglabā veselīga kontrole pār savu dzīvi un visiem labi zināmais zelta vidusceļš. Der arī atcerēties, ka nobriedusi un psiholoģiski vesela personība problēmu risinājumus meklē savas personības resursos, nevis atkarības objektos!”
Bērns — spogulis
Galvenā loma personības attīstībā ir ģimenei — uzskata Rita Goldmane, sociālā darbiniece ar 10 gadu profesionālo pieredzi. Pēdējos piecus gadus viņa strādājusi ar atkarīgajiem un līdzatkarīgajiem.
Viens no iemesliem, kāpēc dažs tik ļoti atkarīgs no tehnoloģijām, ir neprasme, nespēja veidot reālas attiecības: nav to iemācījies, redzējis ģimenē. “Cēloņi var būt dažādi — vecāku lielā aizņemtība, nespēja paust jūtas, savstarpējas disfunkcionālas attiecības, atkarības ģimenē utt.” Sekas ir nenoturīgas pāru attiecības, vājākas sociālās funkcionēšanas spējas — īpatnību kopums, kas ir raksturīgs atkarīgām personām. Ja mājās pietrūkst uzmanības un mīlestības, bērns patvērumu, mierinājumu rod virtuālajā vidē.
Izeja? Protams, var runāt, motivēt individuāli un grupās, piedāvāt jaunas brīvā laika pavadīšanas iespējas, arī bezmaksas. Bet rezultāti ne vienmēr ir iepriecinoši. Nevar vienkārši aizliegt: tad veidojas tukšums, ko bērns piepilda ar to, ko redz sev apkārt. Jo gribas darīt kā visiem.”
Jauniešu elkiem ir profili “draugos”, “feisbukā”, “tvīterī”, kur notiek aktīva sociālā dzīve. Pusaudzis var kļūt par elka sekotāju, sajusties piederīgs sava elka sociālajai dzīvei. Tad vecāki un skolas atbalsta personāls mēģina viņus pārliecināt, ka vajadzētu mazāk lietot internetu.
“Domai, ka jādzīvo reālā, nevis virtuālā dzīve, būtu jānāk no sabiedrības kopumā, nevis no dažām personām. Ne tikai jārunā, bet arī jārāda piemērs — vispirms jau pašiem vecākiem. Ciešas, veselīgas emocionālas saites ģimenē, kur kopš mazotnes tiek veicināta noturīga interese par veselīgiem vaļaspriekiem, ir viens no spēcīgākajiem aizsargfaktoriem pret jebkuras atkarības veidošanos. Vēl labāk, ja vecāki “slimo” ar šo pašu vaļasprieku. Tad tas būs ar ģimeni kā komandu kopā pavadīts laiks,” pārliecināta R. Goldmane. ◆
