Nesaprotu, kāpēc, gatavojoties Soču olimpiskajām spēlēm, intervē tik sportistus un trenerus? Kāpēc līdzjutējiem nepajautā, kā viņi tām gatavojas? Vismaz es spēļu dēļ esmu iztērējusi daudz enerģijas un naudas. Jau janvāra sākumā paņēmu kredītu un nopirku otru televizoru, jo nevaru paciest Indriķa skatīšanās manieri. Īpaši, kad rāda hokeju. Viņš vienmēr māca hokejistus spēlēt. Atradies gudrais! Būtu pats pamēģinājis, nevis gultā zvilnējis! Un piedevām vēl lamājas. Es toties ar maigumu skatos katru spēli. Cenšos visus uzmundrināt un paslavēt.
Sagatavošanās programmā olim-
piskajām spēlēm mums paredzēta arī ledusskapja piepildīšana ar līdzjutēju pārtikas pakām. Tajās ietilpst čipsi, alus un Bavārijas desiņas. Šo punktu gan esmu izpildījusi tikai daļēji, jo uzskatu, ka manas pakas saturam jāatšķiras no Indriķa — man vajadzīgi arī saldumi.
Olimpiādes gaidās Indriķim liku nokrāsot grīdu. Bet vai tad uz viņu var paļauties? Solīja, solīja, bet tikai vakar to izdarīja. Tagad dzīvoklis ož pēc krāsas. Jūtos kā daļa sportistu pusgatavajā olimpiskajā ciematā.
Olimpiādes laikā Sočos ieviesti dažādi ierobežojumi — no pastiprinātiem drošības pasākumiem līdz aizliegumam izkārt balkonos veļu. Viesiem nav iespējams iekļūt pilsētā savā automobilī, bet brīvprātīgie nedrīkst izskatīties noskumuši. Manās mājās olimpiādes dienās arī nežūs veļa, jo tādiem darbiem man vienkārši nebūs laika. Un noskumusi es arī nestaigāšu, jo Latvijas komandai taču būs medaļas. To saka mana sirdsbalss.
Šodien no darba mājās iešu agrāk, jo jāskatās atklāšanas parāde. Gribu vēl ieskriet frizētavā, jo galu galā tie taču ir svētki. Visiem draugiem jau nosūtīju īsziņu “Lūdzu, mani līdz 23. februārim netraucēt! Būšu Sočos!” ◆
