Vēlos izteikt pārdomas pēc 2014. gada 7. janvārī laikrakstā “Staburags” publicētā raksta “Atceļ mītiņu pie Aizkraukles novada domes”.
Mītiņš nav izeja no esošās situācijas, kāda izveidojusies sakarā ar sākumskolu. Ja jau sākumskola rūpniecības zonā darbojās 20 gadu un vadība bija apmierināta, gan jau vēl 20 gadu var darboties. Ja toreizējais domes priekšsēdētājs Vilnis Plūme sacījis, ka “iepretim novada ģimnāzijai nepieciešams uzcelt jaunu sākumskolu”, vajadzēja turpinātājiem šo jautājumu risināt, domāt, ko darīt, bet veikala “Beta” īpašnieks, kurš nav vietējais, izrādījās tālredzīgāks. Kā saka, kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ.
Rakstā uzsvērts, ka, ja uzceltu piebūvi pie ģimnāzijas, tajā varētu mācīties visi sākumskolas audzēkņi, bet būtu jāņem kredīts. Par velti pelei nav pat siers slazdā — tas gan. Rodas jautājums — pie kura stūra ģimnāzijai var “pielipināt” piebūvi? Manuprāt, nevajadzēja likvidēt ledushalli “Purvciemā”, bet ierīkot tur sporta halli. Vieta atbrīvojās, arī nojaucot graustu blakus bērnudārzam. Varbūt varētu atrast vietu blakus “Betai”? Nu rodas iespaids, ka šo zemesgabalu kāds tālredzīgāks noskatījis un iegādājies.
Kādas atmiņas skolēniem var būt par ģimnāziju, ja līdz tam esi mētāts no vienas vietas uz otru, un šodien jādomā, kurā ēkā jaunajā mācību gadā būs jāver durvis? Mēs, pieaugušie, to visu redzam savādāk, bet bērni varbūt vairāk pārdzīvo sevī.
Skola ir tā, par kuru visvairāk saglabājas atmiņas, par pirmajiem skolotājiem, blēņām, neizdarībām, palaidnībām, kur sākas atbildība un varbūt arī pirmā mīlestība.
