Aizvadītās nedēļas nogalē pēc ieilgušā kailsala beidzot kļuva siltāks un uzsniga neliela sniega kārta. Arī daba Latvijā gatavojas nozīmīgajam sportiskajam notikumam — Soču olimpiskajām spēlēm.
Esmu optimists un ticu, ka Latvijai būs medaļas. Pievienojos dziedātāja Viktora Lapčenoka televīzijā teiktajam: lai tikai biatlonists Andrejs Rastorgujevs distancē sašauj precīzi, tad viss būs kārtībā! Es ticu mūsu sportistiem. Olimpisko spēļu norisei katru reizi ļoti cītīgi sekoju līdzi. Savulaik, kad vēl strādāju par sporta skolotāju Pļaviņu vidusskolā, olimpiādes laikā ar skolēniem sēdējām pie televizora manā dzīvoklī ar hronometru rokās. Arī šogad noteikti būšu pie televizora olimpisko sacensību laikā.
Esmu strādājis par sporta skolotāju ne tikai Pļaviņās, bet ilgus gadus arī Jēkabpils 3. vidusskolā, kur joprojām bērniem vadu koriģējošo vingrošanu, un vēl Jēkabpils sporta skolā vadu vieglatlētu treniņu grupu. Tā ka mana ikdiena šobrīd sadalīta starp Pļaviņām un Jēkabpili. Arī abi mani mazbērni, kuri dzīvo Jēkabpilī, trenējas vieglatlētikā, bet Rīgā dzīvojošā mazmeita sporta klubā “Arkādija” ir Inetas Kravales audzēkne. Tuvākais sportaveids man gan ir slēpošana. Kad ir sniegs, arī pats kāpju uz slēpēm. Pie mājas Pļaviņās iebraucu sliedi, lai arī mazbērni brīvdienās var tur paslēpot, vai arī dodamies uz “Jaujām” un “Mailēm”. Nevaru nesportot, jo 70 gadu jubilejā mani bijušie audzēkņi uzdāvināja jaunu slēpošanas komplektu — slēpes un zābakus. Daudzi no viņiem toreiz bija atbraukuši uz tautas slēpojumu “Mailēs”. Savulaik kopā ar sportistu un treneri Imantu Vītolu aizsākām šo slēpojumu tradīciju un veidojām “Jaujas”. Tāpēc Pļaviņu novada pašvaldībai ieteiktu šajā gadā izvirzīt Imantu Vītolu Latvijas Gada balvai sportā nominācijā par mūža ieguldījumu.
Tagad sāp sirds, kas notiek ar “Jaujām”. Privāti šādu objektu uzturēt vai attīstīt ir gandrīz neiespējami, tam jābūt pašvaldības vai valsts pārziņā. Domāju, ziemā tur varētu būt kāds dežurants, kurš sakārtotu trases, lai cilvēki var aizbraukt paslēpot.
Slēpošana skolās šobrīd gan nav populārākais sportaveids, jo ir problēma sagādāt inventāru. Skolai tādu līdzekļu nav, arī ne visi vecāki var to nodrošināt. Pļaviņās skolēni slēpo, bet tikai stadionā, kas nav labākā vieta. Savulaik sporta skolotāji ar bērniem devās uz mežu vai pāri Daugavai, bet tad sporta stundām jābūt vairāk, jo vienā to pagūt nevar. Tas, kā šis darbs noris, atkarīgs arī no paša skolotāja. Tagad iespēju sportot labos apstākļos ir daudz vairāk, bet bērni to dara arvien mazāk. Acīmredzot ir citas intereses, domāju, jauniešus var piesaistīt sportam, ir tikai vajadzīga motivācija un mērķis. Un jāsāk ar tuvāko — skolu sacensībām.
Agrāk bija tādas nozīmīgas Vissavienības sacensības kā laikraksta “Pioņerskaja Pravda” rīkotās, kas notika posmos, un mēs tām gatavojāmies. Tas bija mērķis, uz ko tiekties, jo skolu un valsts sacīkšu uzvarētāji varēja startēt ārpus Latvijas. Atceros, ar Pļaviņu skolēniem bijām Mončegorskā, kur jaunieši iepazina arī vietējo kultūru. Kaut ko tādu redzēt un piedzīvot tagad diezin vai kādam ir iespēja.
Domāju, problēma ir nepareizais jaunatnes sporta finansēšanas modelis. Šobrīd nauda ir piramīdas virsotnē — Olimpiskās komitejas rokās, bet Skolu sporta federācijai, kas ir pats pamats attīstībai, nav nekā. Tas ir aplami, jo pamatus jāsāk veidot no apakšas uz augšu, nevis otrādi. Tagad līdzekļi “izmētāti” pa sporta skolām, bet rezultātu bieži vien nav arī tāpēc, ka trūkst atlases. Ja sporta skolas uzdevums ir bērna vispārējā fiziskā sagatavotība, tad nav, ko piebilst, bet, ja tās mērķis ir sagatavot jauniešus lielajam sportam, kam tā vajadzētu būt, tad tomēr jābūt mērķtiecīgai atlasei un virzībai.
Šobrīd vecāki, ja var atļauties, virza savus bērnus konkrētā sportaveidā, bet nereti rezultātu nav. Tajā pašā laikā cits — talantīgāks — tā arī paliek maliņā, jo nav, kas viņu atbalsta. Tad rezultāts atkarīgs no pašu uzņēmības. Ir nožēlojami, ja sportistam jāpārdod māja, lai sportā varētu virzīties tālāk. Arī biatlonists Rastorgujevs pirms olimpiādes varētu nepiedalīties Eiropas čempionātā un tā vietā daudz labāk gaidāmajiem startiem sagatavoties citur, bet viņam vajag pelnīt, jo par uzvaru maksā. Ja nebūtu ģimenes un trenera, kuri viņa karjerā iegulda personīgos līdzekļus, tad pasaule tādu Rastorgujevu nemaz nezinātu. Jā, kad jau ir panākumi, valsts atbalsts ir lielāks, bet tas ir vajadzīgs agrāk.
Vēl viens “sāpju bērns” Latvijas jaunatnes sportā ir tas, ka to tikpat kā neatspoguļo valsts līmenī. Toreiz uz Mončegorsku mums līdzi brauca četri cilvēki no Latvijas televīzijas. Savulaik ar skolēniem bijām sacensībās Igaunijā. Tur vidējās grupas čempionātu televīzijā rādīja divasarpus stundas! Pirms vairākiem gadiem Jēkabpils 3. vidusskolas komanda uzvarēja laikraksta “Latvijas Avīze” rudens krosā, kur startēja vairāk kā tūkstoš dalībnieku. Kad ar kausu atgriezāmies Jēkabpilī, vienu audzēkni sagaidīja vectēvs. Viņš teica, ka jāsteidzas mājās, jo varbūt par sacensībām stāstīs televīzijā. Ko tur parādīja? To, ka vienam no Čelsijas komandas futbolistiem piedzimis bērns, bet par šīm nozīmīgajām Latvijas sacīkstēm — ne vārda. Arī tagad nekas nav mainījies.
Tāpat kā daudzās jomās Latvijā, arī sportā nav stabilitātes. Ministri mainās tik bieži, ka iesākto neviens nepaveic līdz galam. Ģimenē sekojam līdzi arī politiskajiem notikumiem, lai gan ierindas cilvēkam tāpat nav skaidrs, kas notiek tajā “virtuvē”. Grūti saprast, kāpēc jaunajā valdībā nederēja viens vai otrs ministrs, kurš jau bija iestrādājies un pārzināja savu jomu. Redzēs, kā veiksies premjerei Laimdotai Straujumai. Viens no reģiona lielākajiem zemniekiem Andris Felss, kuru labi pazīstu, viņu savulaik atzina par labāko zemkopības ministri. Ja viņš viņai tic, tad es nešaubīdamies arī, jo uzticos viņa viedoklim.
Nepatīk tas, ka Latvijā partijas ir tik sadrumstalotas. Vajadzētu nonākt pie pāris partiju sistēmas: viena ar sociāldemokrātisku novirzienu, otra — ar labēju. Tad pie varas ir vieni vai otri, un vēlētāji var vērtēt, kādi kuram darbi, kļūdas, kas jālabo.
Šobrīd partijas sāk virzīt savus kandidātus Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Domāju, tajā līmenī deputāti spēj ietekmēt un palīdzēt Latvijai. Daudz kas atkarīgs arī no cilvēka — vai viņš uz to darbu tiecas karjeras pēc.
Kopumā aizvadītā nedēļa bija bez īpaši spilgtiem notikumiem. Mūsu domas tomēr bija galvenokārt par gaidāmajām olimpiskajām spēlēm.
